Šāds tests mūsu vairāk kā septiņu gadu darba pieredzē ir pirmais. Mēs nekad nerakstam ar mērķi noniecināt, kritizēt vai, Dievs pasarg, aizvainot un noliegt! Šajā sadaļā mēs publicējam savu subjektīvo vērtējumu par konkrēto apmeklējuma reizi. Mēs nekad neesam rakstījuši nepatiesu vai izdomātu informāciju un tāpēc visu norisi mēs dokumentējam foto formātā, daļu no bildēm mēs publicējam, lai parādītu, ka viss ir noticis tieši tā kā aprakstam.
Katru reizi, kad dodamies uz kādu jaunu vietu, par kuru īsti neesam neko dzirdējuši, mēs ceram, ka atklāsim ko nebijušu feinu un interesantu. Tas dos mums iespēju padalīties ar lielisko atradumu un tādejādi mēs palīdzēsim jaunās vietas īpašniekiem ātrāk iekarot savu vietu šajā sarežģītajā un, nenoliedzami, svarīgajā tirgus nišā ko dēvējam par sabiedrisko ēdināšanu.
Taču brīžos, kad nākas vilties, mēs vienmēr pārdzīvojam, jo rakstīt ko nepatīkamu nav forši. Katram stāstam vienmēr otrā pusē ir cilvēki, kas cenšas, lai radītu ko jaunu un mūsu izvēles iespējas pieaugtu.
Taču mūsu uzdevums ir izteikt ne tikai uzslavas, bet arī norādīt uz konkrētām nepilnībām, lai uzņēmuma īpašnieki spētu reāli izvērtēt pretenzijas un, tās novēršot, padarītu konkrēto iestādi par konkurētspējīgu un draudzīgu apmeklētājam. Tad nu sāksim.
28. Jūnijā tika atvērts restorāns “Chickenson’s”. Dzirnavu iela 55, Rīga. Tad nu mūsu sadaļas “Laboratorija” testa komanda devās izzinošā ceļojumā.
Kā tas viss sākās?
Ūve Čikens bija pirmais vikingu karavadonis, kurš savu ceļu sāka kā pavārs un iekaroja ne vienu vien pilsētu, atverot tās vārtus ar brīnišķīgu, eļļā fritētu Normandijas vistu aromātu. No paaudzes paaudzē Čikensoni ir glabājuši dzimtas receptes, papildinot tās ar jauniem ēdieniem, kuros jūtams ziemeļnieku skarbums, zviedru popa kaislīgums un labklājīgas valsts maigums. Tagad Čikensonu dinastijas jaunākie pārstāvji – brāļi Nils un Olle - ir atvēruši šo restorānu, lai izdarītu to, ko neizdevās izdarīt Ūvem: iekarot Rīgu ar neatkārtojamu garšu! Izbaudiet tagad un atcerieties vienmēr!
Šāds uzraksts rotā patiesi krāsainās un dizainiski patīkami noformētās ēstuves sienu. Kamēr gaidi savu pasūtījumu, laiku īsinot šo stāstu var izlasīt ikviens. Ienākot telpās, kurās iepriekš savus spēkus mēģinājuši vairāki uzņēmīgi ļaudis piedāvājot gan bāru, gan austrumu virtuvi, rodas cerība (iespējams, zinot, ka vista ir produkts, kuru diezgan grūti sabojāt un pasaulslavenais zīmols KFC tam ir apstiprinājums), ka šajā iestādījumā garšas kārpiņas uzgavilēs un, ļoti iespējams, ka uz šo vietu nāksim ne reizi vien…
Mūsu pasūtījumu pieņēma diezgan ātri, iedeva čeku un spainīti ar numuriņu. Devāmies pie galdiņa. Pēc minūtēm 20 tika atnests mūsu pasūtījums - bija laiks garšu priekiem! Laiks bija, bet prieki izpalika.
Pirmais kodiens Cheese dog (cīsiņš ar sieru mīklā) ….. un vairs šo nezināmas izcelsmes objektu ēst nekārojās!
Cīsiņi, protams, mēdz būt dažādi, taču šeit nepārprotami tiek izmantoti cīsiņi, kuri kilogramā nepārsniedz 3 euro un tas ir skumji, jo garša šādiem izstrādājumiem ir atbilstoša cenai, kas nenoliedzami rada vilšanos.
Nākamais - Happy sea friends (panētas jūras veltes). Viennozīmīgi tiek izmantots saldēts “Jūras kokteilis” un diemžēl gaidīto jūras velšu baudījuma vietā saņēmām kaut-ko, kas attālināti atgādina jūras veltes, kuru garšu nomāc panējums. Iespējams, ka tas ir pat labi. Jūras velšu cienītājs (kas visur cenšas izvēlēties tieši šāda veida izstrādājumus) šo ieēst nevarēja. Taču, lai cik jocīgi nebūtu, tie, kas ikdienā jūras mošķus savā šķīvī neliek, novērtēja šo ēdienu par labu esam…
Fish & Chipson (menca un frī) - arī šeit mūs gaidīja vilšanās. Menca ir viena no zivīm, kura mums patiesi garšo (tāpēc arī izvēle šāda), taču šajā gadījumā zem panējuma atradās neindificējamas zivs masa, kas vienkārši nebija ēdama.
Šeit gan izskaidrojums viens - gatavojot šo ēdienu tiek ņemta neatkausēta (vismaz līdz galam noteikti ne) mencas fileja, apvārtīta panējumā un ievietota karstā eļļā. Kur tā arī atkūst, veidojot putrveidīgu masu panējumā… Garšoja šī masa ne visai.
Par šo izstrādājumu izteicām pretenzijas personālam. Personāla reakcija bija diezgan interesanta - meitenes teica, ka šis ir vienīgais istrādājums, kas tiek izmantots saldēts, pēc tam tomēr ne - vēl arī jūras veltes un vistas, un tad tomēr mērces ir vienīgais, kas tiek izmantotas nesaldētas…. Darbinieces pašas nezina, kurš produkts tiek gatavots saldētā veidā, kas tiek gatavots nealdēts. Problēmu viņas nerisināja, neko samainīt nepiedāvāja, pagatavot no jauna arī ne - nolēma, ka ar šādu mīklainu atbildi ir gana un devās atpakaļ aiz letes.
Herrings Of Sigtuna (ceptas reņģes sigtunas gaumē) - nu briesmas! Neķidātas (varbūt to vajadzēja minēt ēdienkartē?!) reņģes, kas panētas un ceptas eļļā. Zivs garša mijās ar panējumu, ar izteiktu eļļas pēcgaršu.
Chickenson wings (vistu spārniņi īpašajā panējumā) - vista šķita sausa, ļoti sausa, kas kopumā arī nebija baudāmi.
Nu un pēdējais klupšanas akmens - frī kartupeļi. Ēdienkartē tiek minēts, ka tie ir beļģu frī. Beļģija skaitās frī kartupeļu dzimtene un minētie kartupeļi atšķiras ar to, ka tos vispirms cep zemā temperatūrā un tad fritē otreiz jau liellopu taukos.
Jāsaka, ka mēs neesam pirmo reizi ar pīpī uz jumta un labi zinam, kā jāizskatās un jāgaršo Beļģu fri. Šajā iestādē fritētie kartupeļi ļoti attālināti atgādina slavenos radiniekus un tas eļļas daudzums, kas burtiski mērcēja kartupeļus pat trauciņā, atsita jebkuru vēlmi tos ēst.
Uz galda palika 80 % iegādāto produktu.
Mēs saprotam, par gaumi nestrīdas un noteikti ir cilvēki kuriem šāds ēdiens garšo. Taču mēs tomēr sliecamies prognozēt, ka Nils un Olle, ja neuzlabos ēdienu kvalitāti, dosies jaunas pilsētas meklējumos un līdzīgi kā Ūve Čikens paliks ar neko….
Gan jau tā ir frančīze. Gaumes leta. Lai arī ziemeļnieki,zviedriem ir citas garšas.
Tā pati pūdētā siļķe. Mums vēmiens nāk, bet tie zviedri stumj tik iekšā.
Es tur biju nejauši ieklīdusi. Ar draudzeni bijām. Ēdu vistas burgeri. Tīri neko, bet tie kartupeļi toch dikti trekni. Tie mums arī pie dūšas negāja.