Inku cilts indiāņi kukurūzu, tāpat kā pupas un ķirbjus, uzskatīja par vienu no savām Dievietēm. Indiāņiem kukurūza bija viens no galvenajiem pārtikas produktiem. No kukurūzas indiāņi mala miltus, no gatavām kukurūzas sēklām gatavoja alkoholiskos dzērienus, no tām, kas vēl nebija nogatavojušās spieda eļļu, ar kukurūzas lapām pildīja matračus, no kukurūzas lapām un šķiedrām pina apģērbus un apavus.
Ameriku vēl līdz šim mēdz dēvēt par “kukurūzas bērnu zemi” , kaut arī mūsdienās tā vairs nav līderis kukurūzas audzēšanā kā pirms 50 gadiem. Tagad līdera pozīcijas šajā jomā ir ieņēmusi Ķīna. Eiropai kukurūzu uzdāvināja Kristofors Kolumbs, bet Eiropa… nespēja šo dāvanu novērtēt un palika pret to vienaldzīga. Vienīgi Spānijas karaliene Izabella lika no kukurūzas gatavot putru un izdalīt to pilsētas nabadzīgajiem iedzīvotājiem. Tas bija maksismums kukurūzas izmantošanai Eiropā. Angļu flotē ilgajos jūras braucienos līdzi ņēma kukurūzas maizi, jo tā atšķirībā no kviešu maizes mazāk pelēja un ilgāk saglabājās svaiga. Vienīgie, kas kukurūzu pieņēma kā savējo, bija itāļi. Itāļu gatavotā kukurūzas putra ,,polenta,, kļuva par vienu no itāļu virtuves simboliem. Un tas ir saprotams, jo visa mūsdienu itāļu virtuve ir veidojusies no nabadzīgās tautas kulinārijas šedevriem.
Īstais kukurūzas bums sākās pagājušā gadsimta 60tajos gados. Pēkšņi visi uzzināja, ka kukurūzas graudi ir traki veselīgi. Kukurūzā esošā glutamīnskābe uzlabo atmiņu un stimulē smadzeņu darbību. Kukurūzas ciete ir nenovērtējama barība nervu šūnām (ne velti kukurūzas ciete ir daudzu vitamīnu dražeju sastāvā), bet kukurūzas miltos nav glutēna, kas vienkārši ir dietoloģijas atradums. Tie, kas izgudroja cornflakes (kukurūzas brokastu pārslas) un popcornu, nenoliedzami rūpējās par cilvēku veselību.
Tā, ka Ņikita Hruščovs nebija vientuļš savā karstajā mīlestībā pret “lauku karalieni”. Bet 80tajos gados kukurūzas kaislības norima. Izrādījās, ka kukurūza, tāpat kā soja, Amerikā un Ķīnā tika pakļauta intensīviem ģenētiskās modifikācijas eksperimentiem.
Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, taču neskatoties uz visiem Ņikitas Hruščova centieniem, kukurūza Padomju savienības republikās tā arī neiedzīvojās. Ja, nu, vienīgi - novārīta sālsūdenī. Tas varbūt tāpēc, ka pārsvarā, nezin kāpēc, tika novāktas tikai jau pavisam nogatavojušās kukurūzas vālītes, kuras jau pārdzīvojušas savu sulīgo jaunību. Taču tieši, mazās, maigās, jaunās kukurūzas vālītes ir īsts atradums priekš salātiem, dārzeņu ragū, pastām un visiem iespējamiem ēdieniem, kurus gatavo Vokpannā.
Kā atpazīt jaunās vālītes? Jaunajai kukurūzai tās ir elastīgas, bet lapas svaigas un nedaudz mitras. Ja vālītes ir sausas un apvītušas, tad nekādas jēgas no tām nebūs. Pat, ja kukurūzas graudi iekšpusē būs mīksti, tie vienalga saglabās cieto ārējo apvalku. Tāpat svarīgi ir kukurūzas pagatavošanu neatstāt uz vēlāku laiku. Ja kukurūza tiek ilgi uzglabāta, tajā sākas dabīgs process, kura rezultātā cukurs pārvēršas cietē un šādas kukurūzas garša būs līdzīga kartupeļa garšai.
Ja jums ir palaimējies tikt pie jaunajām, sulīgajām vālītēm, tad uzreiz ķerieties pie lietas. Pat no parastas kukurūzas vālītes var pagatavot izsmalcinātu gardumu, ja vēl bez sāls jūs pievienosiet arī nedaudz pesto un rīvētu parmezānu. Mazie kukurūzas graudiņi brīnišķīgi izskatīsies vistas buljonā. Vai arī pamēģiniet šādu variantu: eļļā apcepiet sīpolus, kukurūzas graudus, saldo piparu un ķiploku. Sasmalciniet to visu blenderī, pievienojiet olu un pāris karotes miltu. Pēc tam ielieciet to visu cepeškrāsnī un cepiet, līdz parādās brūna garoziņa. Tas būs lielisks rīta sacepums, kas pagatavots pēc seno Inku cilts indiāņu receptes.
Pagaidām nav komentāru.