Braucot uz Cēsu pusi caur Ieriķiem, ir iespēja izstaigāties, jo Ieriķos ir ierīkota pastaigu taka “Ieriķu Dzirnavas” un turpat blakus atrodams krodziņš “Pie Dzirnakmeņa”. To kādā sestdienā arī nolēmām apmeklēt.
Devāmies iekšā krodziņā un, kā parasti, apsēdāmies pie galdiņa. Bet neviens par mums neinteresējās. Tad nu devāmies paši ēdienkartes meklējumos. Pie bāra letes sienas piestiprināta ēdienkarte. Jāsaka, izvēle pietiekami plaša un atbilstoša Latvijas krodziņu tradīcijām.
Uzreiz atzīmēsim, ka šeit uz vietas tiek ceptas dažādas smalkmaizītes un bulciņas. No tām izvēlējāmies tikko no krāsns atnesto burkānkūku - lieliska!
Apkalpoja mūs diezgan ātri - pēc desmit minūtēm tika atnesta zupa un salāti, pēc divdesmit minūtēm tika atnesti pārējie izvēlētie ēdieni - porcijas lielas, cenas saprotamas (vidēji 5,50 Euro par porciju).
Par ēdieniem, kurus izvēlējāmies, šoreiz lielu iebildumu nav. Ja nu vienīgi vēlamies izteikt nelielu pretenziju par zivs fileju. Zivs filejā asakām nevajadzētu būt, taču mēs atradām veselas sešas (divas maziņas) asakas. Saprotam, kafejnīcas jeb krodziņa formāts pieļauj dažāda veida atkāpes, nav jau restorāns, bet tomēr. Piekritīsiet, maksājot par zivs fileju, ir vēlme, lai asakas tajā nebūtu sastopamas.
Salātos kā dekors ievietotais tomāts bija acīmredzami bojāts. Šādu viesiem pasniegt nu galīgi nevajadzētu.
Mūs īpaši sajūsmināja stailings šajā porcijā. Kas te bija domāts ar šo kečupa pļeku majonēzē?
Šāds “īpašs dizains” bija tikai vienai porcijai, pārējiem bija vai nu tradicionālā majonēze, vai nu kečups. Cik saprotam, pavāram šajā dienā bija īpaši māksliniecisks noskaņojums un tas ir izpausts šajā īpašajā dizainā…
Šis arī bija dīvaini - visi jau ēdām un tad pievērsām uzmanību cik daudz mums ir atnesti naži un dakšas, Tas gadījumam, ja kāds vēl atsteidzas un vēlas pacienāties no mūsu šķīvjiem?! Vai nu gadījumam, kad masveidā sāk krist dakšas un naži no rokām?
Visvairāk mums šajā iestādē pietrūka personāla ieinteresētības. Nevienā brīdī neviens nepienāca un neapjautājās vai viss kārtībā, vai ir kādas vēlmes?! Arī sveces uz galdiņiem skumji klusēja…
Atnesot ēdienus viesmīle varēja tomēr iedegt, vai nu vismaz piedāvāt iedegt svecīti, kas novietota galda vidū… Tas dotu papildus plusiņu un, nenoliedzami, radītu īpašāku atmosfēru.
Mūsu kompānijā smēkētāju nav un neviens arī vienkārši tāpat ne sērkociņus, ne šķiltavas līdzi nebija paņēmis. Tā arī svecītes palika skumt.
Un vēl, šajā krodziņā ir diezgan tumšs un būtu vēlams ierīkot jaudīgāku ventilāciju. Mums līdz šim vēl nevienā šādā testā nav bijis tik grūti nobildēt ēdienus. Ārā spīd saulīte, bet iekšā tumšs kā pagrabā. Var tikai minēt, cik te ir tumšs lietainajās dienās. Un tikai tad kad sasēdāmies mašīnās, sapratām cik stipri drēbes bija piesūkušās ar ēstuves smaržām.
Ja jūs nealkstat pēc īpašākas attieksmes no personāla puses, labi redzat tumsā un esat “mājas virtuves” cienītājs vārda labākajā izpratnē, kā arī nemēdzat pievērst uzmanību nelielām dīvainībām un neparastām niansēm, šī ir īstā vieta, kurā iegriezties lai remdētu izsalkumu.
Visā visumā, mums garšoja, mums patika un ja mums kāds jautā, tad šo vietu mēs rekomendējam.
Pagaidām nav komentāru.