Fokača - picas vecmāmiņa

Fokačas (focaccia) dzimtene ir Itālija. Tā sauc mājās ceptu plāceni, kas gatavots no neraudzētās mīklas, kas ieziesta ar olīveļļu. Tās nosaukums cēlies no latīņu vārda focus (pavards, uguns). Senos laikos fokača bija vienkāršu zvejnieku pārtika - to cepa uz klints bluķiem.

Pastāv versija, ka fokača ir picas vecmāmiņa. Faktiski fokača - ir parasta rauga maize ar pildījumu vai bez tā. Galvenās fokačas sastāvdaļas ir kviešu milti, raugs, ūdens un sāls. Vienkāršotajā variantā kā papildinājums šim ēdienam var būt sāls un olīveļļa, tomēr mūsdienās fokaču bagātina ar tomātiem, sieru, sīpoliem, olīvām vai augļiem. Fokača var būt dažāda biezuma un formas - apaļa, ovāla vai taisnstūra. Īpašo Itāļu "toni" fokačai piešķir baziliks un olīvas - to garšu nevar sajaukt ne ar ko.

Itālijā fokaču uzskata par picas vecmāmiņu. Galvenā fokačas īpatnība ir tā, ka visas sastāvdaļas (sīpoli, svaigs siers, tomāti, olīvas) - ir organismam viegli pārstrādājami produkti un tos kārto uz virsmas tieši pirms cepšanas. Dažreiz fokaču pārkaisa ar garšaugiem, ķiplokiem un pārziež ar eļļu uzreiz pēc cepšanas. Savukārt, picai izmanto "smagākus" pārtikas produktus - šķiņķi, desas vai gaļas un dažādus cietos sierus.

Fokačas pagatavošanas dažādība ir satriecoša. Minēt vienu tradicionālu Fokačas pagatavošanas recepti nav iespējams - tai patiesi ir milzum daudz pagatavošanas recepšu. Bet, iespējams, viena no populārākajiem ir fokača ar zaļumiem un olīveļļu.

Recepte - Fokača ar vīnogām un salami