Daudzi uzskata, ka mūsdienas picas prototips ir radies senajā Grieķijā. Racionālie grieķi sāka cept apaļas mīklas maizes ar garšvielām. Tad tām pievienoja arī dažādus produktus, ko sūtīja “dievi” no Hellas. Grieķi picu dēvēja par “plakuntos”, romieši - “placenta”, tulkojot - “plakana cepta maize”. Jāmin, ka romieši ir bijuši lieli eksperimentētāji - tie šajās receptēs savienoja šķietami nesavienojamus produktus. Piemēram, pica ar lauru lapām, dažādiem pipariem un bagātīgu medus kārtu.
Platons savā “Republikā”, aprakstot svētku maltīti, piemin maizi, kas bagātināta ar sviestu, sieru, sīpoliem un garšaugiem un tika bagātīgi apslacīta ar vīnu.
Par pirmo picēriju tiek uzskatīta vēl šobrīd viesus uzņemošā Ristorante Pizzeria Port’Alba .
Tā atrodas Itālijas dienvidos Tirēnu jūras krastā. Šo pilsētu pamatoti uzskata par picu dzimteni un tā ir Neapole. Pirmā picērija dibināta 1830 gadā. Šī picērija bija pirmā arī tāda pakalpojuma sniegšanā, kā picu piegāde. Pica tika ievietota koka rāmī ar mīkstu polsterējumu, kas ļāva pasūtītājam picu piegādāt siltu. Jāsaka, ka pasūtījumu varēja veikt tikai uz vietas picērijā, par to samaksājot. Drīz šī piegāde kļuva ļoti populāra. Turklāt, pica bija lēts produkts. Tā bija ikdienas pārtika studentiem, māksliniekiem, ceļojošu cirku aktieriem un citiem ne īpaši turīgiem ļaudīm.
59 gadus vēlāk,1889. gada 11. jūnijā, pavāru Raffaele Esposito uzaicināja izcept picu Savojas Margaritai, kas bija karaļa Umberto (Umberto Ranieri Carlo Emanuele Giovanni Maria Ferdinando Eugenio di Savoy) sieva, kurš tikko bija ķļuvis par galvu Itālijas karalistē. Tā nu radās leģendārā pica Margarita (Margherita). Turklāt jāmin, ka šīs picas sastāvdaļas tika izvēlētas Itālijas karoga krāsās - sarkans (tomāti), balts (Mozzarella) un zaļš (baziliks).
Ja kādā picērijā jums piedāvā picu “Margarita”, kurā nav šīs sastāvdaļas, tad vai nu tā nav picērija vai, vienkārši, jums tiek piedāvāta cita pica leģendārās picas vietā.
Faktu, ka pica ir tīri itāļu ēdiens, nolēma apstrīdēt norvēģi.
Astrīds Ridbergolts, zinātnieks-antropologs no Norvēģijas, ir pārliecināts, ka picu izgudroja tieši vikingi. Šo minējumu apstiprinot vecās pannas, kuras bieži atrod arheologi norvēģu senču mitināšanās vietās. Tieši šajās apaļajās pannās pēc Ridbergolta domām tika ceptas apaļas maizes ar garšvielām, dārzeņiem, gaļu vai zivīm, ko šodien pazīstam kā picas.
Lai nu kāda arī būtu picas izcelsme, mēs nevaram nepiekrist, ka šo apaļo mīklas izstrādājumu, kas tiek bagātināts ar dažādiem produktiem, ir iecienījuši gardēži visā pasaulē un, protams, Latvija nav izņēmums.
Tad nu kādā maija dienā, kad Latvijas un Šveices hokejisti mērojās spēkiem un meistarībā uz ledus (diemžēl, spēles iznākums 2:3 Latvijai nebija labvēlīgs), mūsu recepšu portāla darboņi nolēma doties uz Matīsa ielu 25, kur atrodas visiem zināmā “Čili” pica un apvienot līdzi jušanu ar vēderpriekiem.
Ienākot nedaudz pārsteidza fakts, ka hokeja spēli (jau otrais periods pusē) vēroja vien pāris cilvēku un brīvu galdiņu atrast nebija ne mazāko problēmu. Par to nedaudz nopriecājāmies, jo zinot picēriju specifiku, cerējām uz ātru apkalpošanu. Taču tā gluži nenotika. Kad pie galdiņa bijām pavadījuši minūtes 10, par mums apžēlojās darbiniece Marta un atnesa ēdienkartes… Bet! Ar mums kopā bija otrās klases skolnieks, kurš gaidīja ēdienkarti bērniem.. Tā mums netika piedāvāta. Tikai vēl pēc minūtēm 10, kad Marta pienāca pieņemt pasūtījumu (picērijā jau atradāmies 20 minūtes), pavaicājām paši vai ēdienkarte bērniem vairs nav? Marta atbildēja - ja vajag, es atnesišu…un atnesa arī. Paldies par to!
Veicām pasūtījumu. Ēdienkartē piedāvātā un īpašāk izceltā pica ar artišokiem mums izpalika, jo neesot artišoku. Tā nu šoreiz picas pasūtītas netika. Izvēlējāmies ēdienkartē ēdienus, kuri šajā iestādē tika piedāvāti kā jaunums - kebabus, burgera komplektu bērnam, sev alu un bērnam kā dzērienu izvēlējāmies zemeņu Mohito (Uzmanību! Darba dienās no 15:00 - 18:00 pasūtot vienu šādu dzērienu, ja esiet “Drauga karte” ipašnieks, otru saņemsiet par brīvu).
Marta atbildēja, ka tas tikai līdz 18:00. Salīdzinājām pulksteņus - 17:55! Tātad, šis piedāvājums mums ir pieejams, Marta kaut-ko nomurmināja sev zem deguna, bet piekrītoši pamāja ar galvu un aizsteidzās. Pēc brītiņa Marta atgriezās un ar laipnu “lūdzu” uz galda novietoja pītu kastīti ar galda piederumiem. Tas izskatijās amizanti, jo nekas cits netika nests vēl minūtes 20!
Tad atnesa pasūtīto alu un bērnam abus Mohito (Kāpēc abus uzreiz? Ņemot vērā, ka zemeņu Mohito sastāvā ir smalcināts ledus, otru dzērienu varēja atnest, kad pirmais izdzerts. Nu vismaz varēja piedāvāt šādu “ekstru”). Pēc brītiņa atnesa arī kebabus (viens ar kūpinātu vistu, otrs ar liellopu gaļu) un bērnam burgera komplektu.
Par ēdienu nav ne mazāko iebildumu, viss bija svaigs un ļoti garšīgs. Jaunumi ir idevušies un ir vērts ieskriet,lai tos nogaršotu! Tad sākām ķert Martas skatienu, jo vēlējāmies palūgt vēl pa glāzei alus (kā tad skatīties hokeju?!) un grauzdiņus. Šis pasūtījums tika piegādāts salīdzinoši ātri. Kad grauzdiņi bija apēsti un alus glāzes iztukšotas, palūdzām rēķinu. Taču nolēmām inscinēt situāciju, kurā cilvēki piemirsuši paņemt līdzi klienta karti (Drauga karte) un Martai pajautājām kāds ir risinājums. Varbūt pietiek ja zinām kartes numuru? Marta mums atbildēja, ka viņai karte esot jāreģistrē terminālī un ar kartes numuru vien neko nevarot iesākt. Kad Marta piegājā pie termināla, mēs atvainojāmies un teicām, ka karti atradām, pasniedzot to viņai. Taču te mūs gaidīja pārsteigums.
“Par vēlu!”- atbildēja Marta.
Kā par vēlu? Mēs taču vēl neesam norēķinājušies un esam taču draugi (par to liecina “Čili pica” lojalitātes kartes nosaukums). Marta esot apjautājusies savai priekšniecei un tā teica, ka neko nevarot vairs darīt, pirmsčeks ir izsists un neko anulēt nevar! Bet kā tad ar mūsu atlaidēm? Viss pasūtījums tika veikts pamatojoties uz īpaši izdevīgajiem piedāvājumiem “Drauga kartes” īpašniekiem.
“Nekā vairs nevar darīt, atlaižu nebūs.” - atteica Marta. “Bet šeit ir tā karte, mēs atradām!” “Nē, par vēlu.” …
Mēs pajautājām šīs priekšnieces vārdu un Marta mums to atklāja - Daira Mikelāne. Šis cilvēks bija tik nelokāmi principiāls un godam pildīja savu misiju - vairoja uzņēmuma peļņu un nenodrošināja solītās atlaides “Drauga kartes” uzrādītājiem. Nu šādu “draudzību” mums nevajag.
Protams, mēs samaksājām prasīto, taču vēlreiz griezāmies pie Martas ar pēdējo jautājumu.
“Sakiet, vai uzlīmītes bērnam nepienākas? Jo bērns pasūtīja ēdienu no “Čilīša ēdienkartes” Vairāk par uzlīmju krāšanu un kā “Čili” pica aicina, krāj priekam… ”
“Es aiziešu apskatīšos, vai kāda uzlīme ir palikusi” …un Marta izpildīja solīto - viņa aizgāja…. Par cik bijām norēķinājušies un Marta bija zudusi mūsu skatam, mēs atstājām šīs neviesmīlīgās telpas.
Atgriežoties mājās pirmais ko darijām, atvērām Čili pica mājas lapu un apskatijām sadaļu par “Drauga kartes” lietošanas nosacījumiem. Varbūt noteikumos būs minēts, kad tieši ir jāuzrāda šī karte. Varbūt jau ienākot ir jāceļ rroka gaisā un jāsauc: “Sveiki, Draugi! Man ir karte un esmu ieradies draudzēties”! Taču nē. Nav minēts konkrēts kartes uzrādīšanas brīdis. Tikai teikts - “Drauga karti ir jāuzrāda” Drauga kartes vispārīgie noteikumi. Un mēs to izdarijām! Taču, kā savulaik atzinis sengrieķu zinātnieks un filozofs Aristotelis:
“Draudzība ne tikai nav pārvērtējama, bet arī ir skaista,mēs slavējam to, kas mīl savus draugus un daudzu draugu esamība liekas kas skaists, bet dažiem pat liekas, ka būt par labu cilvēku un draugu - ir viens un tas pats.”
Saprotams, sazinājāmies arī ar PTAC (Patērētāju Tiesību Aizsardzības Centrs) un pajautājām vai skatoties caur patērētāja aizsardzības likuma prizmu uz šo situāciju ir kāds komentārs. Uz ko saņēmām atbildi, kuru jau paredzējām - ja lojalitātes kartes izmantošanas noteikumos nav minēts, ka karte OBLIGĀTI jāuzrāda kādā konkrētā brīdī, kuru bijām nokavējuši, tad darbinieces pienākums bija rast risinājumu, lai nodrošinātu solītās atlaides.
Sazvanijām arī “Čili pica” biroju un pajautājām vadības viedokli par konkrēto situāciju. Pēc brītiņa mums atzvanīja Jekaterina, kura pārstāv uzņēmuma mārketinga daļu. Jekaterina uzņēmuma vārdā mums atvainojās un…..viss, taču šī atvainošanās vairāk izklausijās pēc atstrādātas frāzes, kura tiek minēta šādās un līdzīgās situācijās. Taču paldies arī par to! Mūsuprāt uzņēmumam vajadzēja piedāvāt atgriezt pārmaksāto naudu, tādejādi kaut simboliski parādot, ka “Drauga kartes” īpašnieki (šī karte ir jāiegādājās.Drauga kartes cena ir 2,85 Eur/2LVL) uzņēmumam rūp un apsolītās atlaides tiek nodrošinātas.
Vērtējums:
Šoreiz piešķiram ☆ ☆ zvaigznes un, laikam, tās pienākas tieši pavāram, jo ēdiens patiesi bija baudāms un garšīgs. Viesmīlei Martai rekomendējam pameklēt darbu citā nozarē, jo apkalpojošajā sfērā šāda tipa cilvēkiem nevajadzētu stradāt. Savukārt, “Čili Pica” vadību aicinām pārskatīt attieksmi pret klientiem un izrādīt pretīmnākšanu un sapratni, jo picēriju Rīgā patiešām netrūkst.
P.S.
Jāatzīst ka visas viesmīles “Čili Pica” ēstuvēs nav cilvēku nīdējas. Piemēram, cilvēks savā vietā ir Benita no “Stokmann” Čili picas. Mūsu pēdējā apmeklējuma reizē viņa atstāja neaizmirstami pozitīvu iespaidu gan uz mums, gan uz bērniem. Patiesi jauka apkalpošana!
P.S.2
Pēc kāda laiciņa mēs noteikti atgriezīsimies “Čili Pica” un apskatīsimies, vai ir kas mainījies uz labo pusi.
Pagaidām nav komentāru.