Piens – tas ir pats pirmais ko cilvēks savā mūžā nogaršo. Pieaugot, bērns pierod arī pie citiem produktiem un var no piena atteikties, kā to dara visu zīdītāju mazuļi. Tomēr cilvēkam ir daudz sarežģītāka attieksme pret pienu. Daudzas tautas vispār nav pazīstamas ar dzīvnieku pienu. To nepazīst Indoķīnas iedzīvotāji, melnādainie Āfrikas iemītnieki, indiāņi un eskimosi.
Tai pat laikā, teritorijās, kur iedzīvotāji jau no seniem laikiem ir iemācījušies slaukt pienu no dzīvniekiem, praktiski nespēj iedomāties kā var iztikt bez piena uzturā. Pienā taču ir viss, kas nepieciešams cilvēka normālai augšanai un attīstībai. Cilvēki izmanto uzturā govs, ķēves, kazu, aitu, kamieļu, briežu, bifeļu, ēzeļu, jaku un antilopju mātītes pienu. Kādreiz tika godāts arī sivēnmātes piens, kas tagad praktiski no uztura produktiem ir izzudis.
Pienā ir viss, kas nepieciešams cilvēka normālai augšanai un attīstībai : ūdens (87,2%), tauki, olbaltumvielas ( kazeīns, globulīns, albumīns ), vitamīni un minerālvielas, no kurām svarīgākās ir kalcijs un fosfors, kas nepieciešami kaulaudu attīstībai un nostiprināšanai.
Piena kvalitāte un garšas īpašības galvenokārt tiek vērtētas pēc tauku daudzuma pienā. Jo piens ir treknāks, jo garšīgāks un barojošāks. Kad piens tiek nostādināts, tauki uzpeld tā virspusē, veidojot saldā krējuma slāni. Specifisko saldeno garšu pienam piešķir laktoze – piena cukurs.
Visveselīgākais, protams, ir tikko izslaukts neatdzesēts piens. Taču šādu pienu svaigu uzglabāt ir sarežģīti. Pienu var uzvārīt, bet vārīšanas procesā pazūd visas vērtīgās vielas, kas ir pienā, un arī uzglabāšanas laiks nav nemaz tik ilgs.
Karsētu pienu var iegūt pateicoties ilgai termālai apstrādei. Pienu karsē 3 – 4 stundas ne zemāk kā 95 grādu temperatūrā, neļaujot tam uzvārīties. Agrāk pienu karsēja čuguna traukos krāsnī. Mūsdienās šim nolūkam var izmantot cepeškrāsni.
Ja no piena iztvaicē visu mitrumu, tad iegūst baltu pulveri, tā saucamo ,,sauso pienu,,. Tas ir ļoti ērti. Atliek tikai pulverim pieliet ūdeni – un atkal iegūsiet pienu, vienīgi tas vairs nebūs tik garšīgs un veselīgs.
Ja pienu dažas minūtes karsē 74 – 76 grādu temperatūrā, tad iegūst pasterizētu pienu. Pasterizācijas procesu XIX gadsimtā izgudroja franču zinātnieks Lui Pastērs. Pasterizētu pienu vēsā vietā var uzglabāt divas nedēļas.
Daudz ilgāk var uzglabāt sterilizētu pienu. Šādu pienu iegūst, to karsējot 125 – 145 grādu temperatūrā. Taču diemžēl šādā pienā nav saldā krējuma, un vērtīgās vielas praktiski nav palikušas.
Vērtīgās piena īpašības saglabājas iebiezinātā pienā. To gatavo no pasterizēta piena : iztvaicē mitrumu un pievieno cukuru. Tā tiek iegūta bieza barojoša masa. Izēdot vienu iebiezinātā piena bundžiņu, jūs varat visu dienu nejust izsalkumu. Ne mazāk gards ir vārīts iebiezinātais piens – biezs, skaistā zeltaini – brūnā krāsā. Vienīgais mīnuss šim tik ļoti gardajam un iecienītajam produktam ir tas, ka no tā rodas liekais svars.
Bifeļu mātes piens.
Šis piens ir izplatīts Indijā, Indonēzijā, Ēģiptē, Gruzijā, Azerbaidžānā, Armēnijā, Itālijā un Krievijas dienvidos, piemēram, Dagestānā un Kubaņā. No šī piena gatavo krējumu, jogurtu, saldo krējumu, biezpienu, saldējumu, sviestu un, pats galvenais, slaveno Itālijas mocarellas sieru.
Bifeļu mātes pienam ir maiga garša, praktiski nav nekādas smaržas. Pēc konsistences tas ir blīvāks par govs pienu. Salīdzinot ar govs pienu, bifeļu mātes pienā ir vairāk tauku, olbaltumvielu, kalcija, vitamīnu A, C un B grupas vitamīnu. Pie tam, atšķirībā no govs piena, tas nesatur rupjo olbaltumvielu kazeīnu, kas daudziem cilvēkiem izraisa alerģiskas reakcijas.
Kamieļu mātes piens.
Nesen Eiropā lielu popularitāti ir iekarojusi Šveices delikateses šokolāde, kas pagatavota no kamieļu mātes piena. Eiropiešiem eksotiska šķiet šī piena nepierasti sāļā garša, bet Austrumu tautas jau izsenis to ir iecienījušas. Kazaki no šī piena gatavo īpatnēju kumisa analogu, bet Arāvijā dzer kakao ar kamieļu mātes pienu. Šokolādes aromāts mīkstina piena aso garšu. Indijā no kamieļu mātes piena gatavo saldējumu.
Kamieļu mātes piens ir ļoti veselīgs. Salīdzinot ar govs pienu, tajā ir trīs reizes vairāk C un D vitamīnu, pie tam, daudz mazāk ir laktozes un kazeīna, kas traucē mūsu organismam pārstrādāt piena produktus.
Ķēves piens.
Centrālās Krievijas iedzīvotājiem ķēves piens ,drīzāk ir eksotika. Daudzām Austrumu tautām tas ir ikdienas produkts. No sarūguša ķēves piena jau daudzus gadsimtus gatavo slaveno kumisu. Ķēves piens ir baltā krāsā ar viegli zilganu nokrāsu. Tajā ir divas reizes mazāk tauku nekā govs pienā. Pēc sava sastāva ķēves piens ir līdzīgs mātes pienam. Tāpēc to bieži izmanto bērnu pārtikas ražošanā.
Kazas piens.
Kazas piens ir pats izplatītākais uz mūsu planētas. Daudzu dienvidu valstu iedzīvotāji to dzer biežāk nekā citu dzīvnieku pienu. No kazas piena gatavo : kefīru, rūgušpienu, sviestu, sieru, jogurtu ( īsto turku jogurtu gatavo tieši no kazas piena ), šokolādi un saldējumu. Senie grieķi pat ir radījuši mītu par kazu Amalfē, kura ar savu pienu ir barojusi Zeva bērnu. Vai tā nav liecība tautas augstākajai atzinībai?
Govs piens.
Govs piens ir viens no vissvarīgākajiem produktiem Eiropas iedzīvotājiem. Tas ir arī pasaules kulinārijas vispieprasītākais produkts. Govs piens ir ļoti sātīgs. Viens litrs govs piena, pēc kaloritātes. ir pielīdzināms 500 g liellopa gaļas, pie tam, piena olbaltumvielas organisms pārstrādā labāk un vieglāk nekā gaļas vai zivs olbaltumvielas.
Govs pienā ir visas organismam nepieciešamās vielas : olbaltumvielas, tauki, ogļūdeņraži, minerālsāļi, vitamīni, fermenti, mikroelementi. Puslitrs govs piena nodrošina cilvēka organismam nepieciešamo kalcija dienas devu. Laktoze uztur zarnu trakta mikrofloras dzīvotspēju.
Aitas piens.
Aitas piens ir pusotras reizes barojošāks par govs pienu. Tajā ir 2 – 3 reizes vairāk A, B, un B2 vitamīnu. Aitas piens ir populārs daudzām Austrumu tautām. To nesmādē arī Itālijas un Grieķijas iedzīvotāji. No aitas piena gatavo rūgušpienu, kefīru, sviestu un sieru. Tikko slauktu aitas pienu lieto ļoti reti, jo tam ir diezgan specifiska smarža.
Briežu mātes piens.
Briežu mātes pienu uzturā lieto Ziemeļu tautas. Šis piens ir kalorijām pats bagātākais. Tajā ir trīs reizes vairāk olbaltumvielu un piecas reizes vairāk tauku nekā govs pienā. Protams, ka šādu pienu pārstrādāt spēj ne katrs kuņģis. Tāpēc briežu mātes pienu parasti atšķaida ar ūdeni. Somijā no šī piena ražo gardu cukuru, bet Altaja iedzīvotāji gatavo piena degvīnu.
Ēzeļu mātes piens.
Par pašu veselīgāko tiek uzskatīts ēzeļu mātes piens. Senie romieši tajā mazgājās un peldējās, viņi ēzeļu mātes pienu dēvēja par jaunības eliksīru. Diemžēl no ēzeļu mātes dienā var izslaukt tikai apmēram divus litrus piena, tai pat laikā, no govs var izslaukt līdz pat 40 litriem dienā. Tāpēc ēzeļu mātes piens ir rets un dārgs. Pagaidām tas tiek tirgots tikai Rietumeiropā. Atliek vien cerēt, ka kādreiz mēs to redzēsim arī mūsu veikalu klāstā.
Pienu degustēja un tā īpašības pētīja Daiga Maiga, speciāli recepšu portālam bonappetit.lv, foto gettyimages.com
Pagaidām nav komentāru.