Ja rūpīgāk papēta personālijas «Režīma» komandā, tad ātri vien nākas secināt, ka seriālam ir pamatīgas mākslinieciskas ambīcijas. Seriāla radītājs un scenārija autors Vils Treisijs ir strādājis arī pie viena no visvairāk apbalvotajiem pēdējo gadu seriāliem «Pēctecība». Aktieru vidū ir vairākas amerikāņu, Eiropas kino un TV manītas sejas. Seriāla mūzikas komponists ir Aleksandrs Desplē. Divu «Oskara» balvu laureāts noteikti ir viens no šībrīža vadošajiem ekrāna darbu komponistiem pasaulē. Viņš regulāri komponē mūziku Vesa Andersona filmām, kā arī sacerējis skaņceliņus Romāna Polaņska, Terensa Malika, Džordža Klūnija režisētajām filmām un vairākiem pēdējo desmitgadu ievērojamākajiem franču kino darbiem. Britu režisors Stīvens Frīrs, kurš ir režisors trijām no sešām sērijām, ir ne mazāks superstārs. Viens no retajiem režisoriem, kurš vienlīdz daudz atzinības guvis gan par savām komēdijām, gan drāmām, pēdējos gados vairāk pievērsies TV seriāliem. Starp viņa slavenākajām filmām var minēt «Filomenu», «Karalieni», kas atnesa Oskaru Helēnai Mirenai, un «Bīstamos sakarus». Ar pēdējo no nosauktajām viņš savu vārdu noteikti ir ierakstījis kino vēstures grāmatās. Atlikušo trīs sēriju režisore jaunzēlandiete Džesika Hobsa ir mazāk pazīstama, tomēr arī nav nekāda iesācēja. Viņa ir otra sērijām ražīgākā seriāla «Kronis» režisore. Īsumā ieskicējot iespaidīgo «Režīma» veidotāju komandu, lieki piebilst, ka šis ir seriāls ar brangu budžetu.
«Režīms» ir ieturēts politiskas alegorijas stilā jau ar pirmajiem kadriem un ekrāna minūtēm. Seriāls ir pilns simboliem un metaforām, kas vairāk vai mazāk tieši atsaucas uz mūsdienu un vēsturiskiem vadoņiem, diktatoriem vai politiskām iekārtām. Tajā pašā laikā autori uzsver, ka viņi nav vēlējušies vilkt paralēles ne ar vienu konkrētu valsti vai politisku figūru. Darbība norisinās nelielā izdomātā Centrāleiropas valstī, kuru vada kanclere jeb premjerministre Elena Vernhama. Nekur pie apvāršņa nav manāms parlaments vai citi demokrātiski pārvaldes mehānismi. Ir tikai saujiņa ar valsts amatpersonām, kas cenšas bīdīt savas personīgās intereses. Protams, tās vienmēr nepieciešams sabalansēt ar Elenas impulsīvo un pat psihozo dabu. Elena regulāri iet pagrabā runāt ar savu mirušo tēvu, kurš guļ stikla zārkā kā Ļeņins, vienlaikus stāstot viņam par paveikto un regulāri strīdoties ar viņu. Elena, šķiet, nespēj valdīt pat pār savu dzīvi un nestabilajām emocijām, kur nu vēl pār valsti.
Miniseriāla ievadā pie viņas tiek atvests jauns kalpotājs – kaprālis Herberts Zubaks. Viņš ir bēdīgi slavens, jo nesen viņa militārā vienība nežēlīgi apspiedusi un izrēķinājusies ar saujiņu kalnu raktuvju darbinieku, kuri bija uzsākuši dumpi. Kaprāļa Zubaka uzdevums pie valsts vadītājas ir uz katra soļa pavadīt diktatori un telpās mērīt mitruma pakāpi, jo Elena ļoti satraucas par savām plaušām un vārgo veselību. Ja sākotnēji brutālais militārists šķiet kā vienkāršās tautas saprāta dzirksts bagātajā kancleres pilī, tad drīz šī cerība pagaist. Viņš nodibina arvien ciešāku iekāres saikni ar Elenu. No darba brīvajā laikā Herberts Zubaks pats sevi fiziski spīdzina un šausta kā viduslaiku mūks. Izjutis Elenas vieglo iespaidojamību un nespēju pieņemt lēmumus, viņš iegūst viņas uzticību un sāk aģitēt par nacionālas valsts ideju. Viņš gūst sekmes, atsaucoties uz to, ka ir cilvēks no tautas, tāpēc labāk nekā jebkurš cits zina, ko cukurbiešu lasītāju un kalnraču valsts iedzīvotāji tiešām vēlas. Zubaks mudina saraut saites ar Ameriku vai citām sapuvušo Rietumu ietekmēm. Elena pamazām kļūst par Zubaka marioneti, un jau drīz viņš vadīs valsts paplašināšanu militāras operācijas ceļā un neļaus Elenas vīram nakšņot blakus sievai, bet tas vēl ir tikai politisko intrigu un absurda sākums…
Politikas un vēstures rasols
Seriāla autoriem ir bijis būtiski nojaukt konkrētas asociācijas ar kādu šodienas vai pagātnes valsti. Varenā kancleres pils izskatās pēc Rumānijas komunistu ēras Čaušesku parlamenta. Pats Vinsletas tēls vizuāli mazliet atgādina Evu Peronu, kura reiz spilgti attēlota mūziklā «Evita». Militārais konflikts, kurā iesaistās Elenas vadītā valsts, asociējas ar Armēnijas–Azerbaidžānas karu. Vārdā nenosauktās valsts tautastērpi līdzinās Austrumeiropas zemju drānu rakstiem. Kaprālis Zubaks pretstatā pārējiem angliski runā ar slāvu akcentu un visādā ziņā atgādina serbu militāristu no deviņdesmitajiem. Autoritatīvās valsts pārvaldes vēlme saraut saiknes ar Rietumiem līdzinās mūsdienu Ungārijas politikai. Protams, nav īpaši sarežģīti atrast kaudzēm sakritību ar Putinu un Krieviju vai Ziemeļkoreju un tās vadītāju.
No vienas puses, veikli izveidotais atsauču rēbuss neļauj domāt par vienu konkrētu zemi un vadoni. Mērķis sasniegts. Autori cenšas mūs mudināt domāt par slimīgu varaskāri kopumā. Bet, no otras puses,
«Režīms» kādā mirklī pārtop vēsturisku un aktuālu politiķu atsauču rasolā. Cenšoties nedibināt konkrētas saiknes ne ar vienu reālu vēsturisku vietu, tas sava scenārija katlā samet mazliet no visa, kļūstot pārāk samākslots.
Pirmkārt, tas notiek, jo «Režīms» mulsinoši bieži mudina domāt par kādu reālu personāžu vai valsti. Otrkārt, nekontrolētā mētāšanās ar atsaucēm nojauc skaidrību par to, ko seriāla autori kopumā ar šo dārgo un ambiciozo darbu vēlas pateikt. It sevišķi šodien, kad piemēri autoritatīvu vadoņu kaitīgajai ietekmei nav tālu jāmeklē. Treškārt un galvenokārt, «Režīmam» emocionāli grūti just līdzi, jo tas vairāk kļūst par politiski intelektuālu rotaļu. Ir skaidrs, ka autori mums pasniedz alegoriju, bet ko viņi ar to vēlas pateikt?
Šis vērtējums ir tapis vēl pirms seriāla noslēguma iznākšanas, tomēr tā ritējums brīžiem ir tik mulsinošs, ka rodas bažas, vai seriāla fināls spēs visu sakārtot pa plauktiņiem. It kā «Režīms» cenšas iedziļināties aktuālās tēmās un problēmās. Tajā pašā laikā nepamet sajūta, ka miglaina ir autoru intonācija.
Protams, Keita Vinsleta ir spīdoša kā vienmēr. Viņa ir no tām aktrisēm, kuru interesanti būtu vērot, pat ja viņa lasītu mums priekšā telefona grāmatu vai sludinājumus. Vinsleta intervijās stāsta, cik rūpīgi kopā ar psihologiem ir gatavojusies šai lomai. Patiesībā nevaru atcerēties, vai jebkad esmu redzējis filmu vai seriālu par sievieti diktatori. Kā aktrise pati izteikusies, fakts, ka diktatore ir sieviete, ir ļoti būtisks, jo kopā saplūst bezkompromisa valdīšana ar cilvēcisku trauslumu. Tomēr seriāla pirmajā pusē brīžiem šķiet, ka pat Vinsleta īsti nesaprot, ko darīt un kā būt ekrānā. Viņa ir sev netipiski ārišķīga, bet viņas iekšējās motivācijas paliek nesaprotamas. Protams, viņai šajā seriālā ir vismazāk, ko pārmest. Arī pārējais aktieru ansamblis ir košs. Tajā pašā laikā viņi lielākoties demonstrē spilgtus mirkļus ekrānā, bet nerada iespēju asociēties ar viņu varoņiem. Līdz ar to «Režīma» intelektuālais līmenis paliek samudžināti neskaidrs, bet emocionāli stāstā un tēlos nav īsti, kam pieķerties.
Komentārs nevietā
Izcelšanas vērta ir «Režīma» vizuālā pasaule. Seriāla operators mums pārliecinoši piedāvā īpatnējus rakursus un sašķiebtus leņķus, no kuriem sekot līdzi politiskajām un psiholoģiskajām intrigām. Ja pirmajā brīdī šis paņēmiens šķiet stilīga tīksmināšanās, tad, sērijām ritot uz priekšu, rodas pārliecība, ka šāds piegājiens palīdz mums uz notikumiem palūkoties ar nepieciešamo baisuma un absurda noskaņu. Fascinējoša ir arī visa seriāla scenogrāfija. Lai gan galvenie varoņi visu laiku apspriež to, kas būtu nepieciešams parastajai tautai, viņi teju nekad nepamet valdības pili. Tās iekštelpas savā greznībā atgādina Versaļu, kurā valdīja franču karaļi, līdz vienam no viņiem nācās šķirties no savas galvas.
Lai gan pasaules kritiķi nav īpaši komplimentējoši savos vērtējumos, negribas arī galīgi noniecināt autoru vēlmi mudināt skatītājus šķetināt varaskāres, alkatības un vardarbības rašanās cēloņus. «Režīma» gadījumā forma ir izrādījusies pārliecinošāka par saturu. Šodienas pasaules notikumu kontekstā seriāla intonācija šķiet kā arogants komentārs. Komentārs, kuru autori ir izteikuši ne pārāk skaidri un ne pārāk piemērotā brīdī.
Citi šobrīd lasa
