Aizvadītā gada rudenī, 22. novembrī, apritēja 60 gadi, kopš Dalasā atentātā gāja bojā Džons Kenedijs. Slepkavas raidītā lode viņu nogalināja vaļējā limuzīnā, ar asinīm nošķiežot Žaklīnas rozā kostīmu, ko viņa todien bija uzvilkusi pēc vīra lūguma.
Var teikt, ka prezidents nomira uz pirmās lēdijas rokām, jo līdz slimnīcai Kenediju dzīvu neizdevās aizvest. Traģisks stāsts, taču arī pati kopdzīve ar Džonu ne tuvu nebija tik skaista, kā izskatījās no malas. Taču tieši Žaklīna ir tā, pateicoties kurai Baltais nams mūsdienās izskatās tā, kā tas izskatās, turklāt viņa līdz nepazīšanai izmainīja ASV pirmās lēdijas tēlu.
Tētis – Rets Batlers
Stāsts par Žaklīnu Kenediju nav no tiem, ko varētu sākt ar vārdiem – “piedzima viņa trūcīgā ģimenē un vēlāk visu sasniedza tikai pašas spēkiem”. Nē, Žaklīna piedzima visai turīgā ģimenē, jo viņas tēvs Džons Buvjē bija biržā sapelnījis pietiekamu kapitālu. Kā var noprast jau no uzvārda, Buvjē dzimtai bija franču saknes, un tika pat uzskatīts, ka tā cēlusies no Francijas aristokrātiem.
Patiesībā gan ar aristokrātiem tur nekāda sakara nebija, jo Mišels Buvjē, pirmais dzimtas pārstāvis, kas XIX gadsimta sākumā ieradās Amerikā, bija nevis kāds grāfs vai marķīzs, bet gan augstas kvalifikācijas galdnieks. Taču pusotru gadsimtu vēlāk neviens vairs šādas detaļas neatminējās. Arī Žaklīnas mamma Dženeta Lī nāca no “veco amerikāņu” dzimtas, kas laika gaitā bija tikusi pie naudas un pieskaitāma ASV aristokrātijai.
Kad 1929. gadā piedzima Žaklīna, ģimenes finansiālais stāvoklis Lielās depresijas dēļ sašķobījās, taču ne tik ļoti, lai tā sāktu izjust trūkumu. Gan Žaklīnas, gan viņas jaunākās māsas Kerolainas bērnība no pārticības viedokļa pagāja zem zilām debesīm, taču negaisa mākoņus radīja kas cits – vecāku attiecības. Tās ar katru gadu arvien vairāk bojājās, galvenokārt tēva sānsoļu dēļ – viņš bija pirmais brunču mednieks Žaklīnas dzīvē, taču diemžēl ne tuvu ne pēdējais.
1940. gadā Buvjē laulība izjuka un abi vecāki aizgāja katrs savu ceļu – tēvs (sievietēm viņš ļoti patika, un Žaklīna viņu savās atmiņās salīdzina ar Retu Batleru no Vējiem līdzi) pamazām nodzērās un izputēja, bet mamma atrada jaunu vīru – vēl vienu “vecās aristokrātijas” pārstāvi un miljonāru Hjū Očinklosu. Viņš abas meitenes audzināja kā savējās un sarūpēja viņām labu izglītību. Cita starpā finansēja Žaklīnas gadu ilgās studijas Sorbonnas Universitātē Parīzē, kas viņai ļāva labi iepazīt savu senču dzimteni, iemīlēt franču modi un iegūt mazliet slavenā franču šarma. Tas viss viņai vēlāk lieti noderēs.
Pēc skolas Žaklīna neilgu laiku pastrādāja žurnālā Vogue, taču tajā valdošā atmosfēra viņai likās pārāk bohēmiska (daži tur strādājošie žurnālisti neslēpa savu netradicionālo orientāciju, kas piecdesmito gadu sākumam bija, maigi izsakoties, netipiski), un jaunkundze pārgāja uz konservatīvāko avīzi Washington Times Herald, kur kļuva par fotoreportieri. Tieši darbs presē tad arī palīdzēja iepazīties ar uzlecošo politikas zvaigzni – senatoru Džonu Kenediju. Džeku, kā viņu sauca draugi. Un skaidrs, ka Žaklīna viņā iemīlējās līdz ausīm.
Laba partija topošajam prezidentam
Džona Kenedija nākotnes ceļš bija taisns un gluds kā ātrgaitas šoseja. Tuvinieki nešaubījās, ka nākamo desmit gadu laikā viņš kļūs par ASV prezidentu, un šai pārliecībai bija dzelžaini pamati – aiz Džona muguras stāvēja viss Kenediju klans, tobrīd viena no bagātākajām un ietekmīgākajām dzimtām Amerikā. Par Balto namu bija sapņojis jau viņa tēvs Džozefs, kurš kapitālu sapelnīja “sausā likuma” gados, taču uzkāpa vien līdz vēstnieka postenim Lielbritānijā, kur reiz sarunāja kaut ko lieku, un ar to pašu vecākā Kenedija politiskā karjera bija galā. Taču viņš bija pārņemts ar domu prezidenta krēslā iedabūt kādu no saviem dēliem.
Priekšroka bija vecākajam, arī Džozefam, taču viņš gāja bojā Otrā pasaules kara laikā, pilotējot bumbvedēju. Nākamais rindā bija Džons, kurš arī piedalījās karā un bija par mata tiesu no nāves, kad viņa komandēto torpēdkuteri nogremdēja japāņu kuģis. Tomēr Džonam izdevās izglābties pašam un izglābt arī biedru, ko viņš peldus vilka piecus kilometrus līdz krastam. Vēlāk šī biogrāfijas epizode kļuva par vēl vienu plusiņu prezidenta kandidāta biogrāfijā.
Simpātisks, gudrs, varonīgs – ko vēl vajag potenciālajam prezidentam? Pareizi – izskatīgu sievu! Šai lomai tika izvēlēta Žaklīna. Tieši tā – izvēlēta, jo, lai gan Džonam Žaklīna patika, tomēr tā nebija mīlestība līdz sirds dziļumiem, drīzāk jau aprēķina laulības, par kurām sprieda viss klans, bet gala vārds piederēja Džozefam. Jau krietni vēlāk Žaklīna nejauši dzirdēja triju brāļu Kenediju sarunu, kurā viņa tika nodēvēta par “izdevīgu ieguvumu”. Tā arī bija – jaunā un skaistā sieva tiešām palīdzēja Džonam sapelnīt papildu punktus vēlētāju acīs, bet vēlāk arī starptautiskajā arēnā.
Žaklīnas lomu 1960. gada prezidenta vēlēšanās ir grūti pārvērtēt. Tās bija pirmās vēlēšanas, kurās lielu lomu spēlēja televīzija – tobrīd televizors bija jau 80 procentiem amerikāņu ģimeņu. Un ekrānos Džons kopā ar Žaklīnu jeb, kā viņus bija ierasts saukt, Džeks un Džekija izskatījās perfekti – neaizmirsīsim, ka viņam tobrīd bija tikai 43, bet viņai – 31 gads. Izskatīgais pāris vēlēšanās diezgan pārliecinoši pieveica republikāņu kandidātu Ričardu Niksonu ar kundzi Petu, kura šarma ziņā ar Žaklīnu nevarēja spēkoties. Baltajā namā ievācās tobrīd ASV vēsturē jaunākais prezidents ar savu kundzi, kura jau tad bija kļuvusi par visas nācijas mīluli.
Kenedija neredzamā puse
Tobrīd Džekija par Džeku bija uzzinājusi dažas lietas, par kurām amerikāņu vēlētājiem nebija ne jausmas. No Žaklīnas viedokļa pati galvenā bija tā, ka Džons bija patoloģisks brunču mednieks. Turklāt apzīmējums “patoloģisks” te izmantots ne tikai daiļrunības dēļ – jaunievēlētais prezidents patiešām bija gatavs ievilkt gultā (vai pat drēbju skapī, ja labāka varianta nebija) ikvienu sieviešu kārtas būtni neatkarīgi no sociālā statusa un profesijas – galvenais, lai puslīdz labi izskatītos.
Džeka seksuālo uzvaru skaits sniedzās simtos, un precīzu skaitli viņš pats diez vai spētu nosaukt. Šo Džeka rakstura šķautni Žaklīna tā pa īstam iepazina tikai pēc kāzām un pēc pāris gadu kopdzīves bija gatava no viņa šķirties, jo vīrs uzvedās patiešām cūciski – pat laikā, kad sieva 1956. gadā grūtniecības sarežģījumu dēļ atradās slimnīcā un beigās zaudēja abu pirmdzimto, kas piedzima nedzīvs, Džeks kaut kur izklaidējās ar kārtējo draudzeni. Pēc tam gan to ļoti nožēloja, taču Žaklīna pie labākās gribas viņa nožēlu nespēja uztvert nopietni, jo šis nebija ne pirmais, ne pēdējais gadījums.
Tādēļ nav brīnums, ka Džekija gribēja pieprasīt laulības šķiršanu, kas automātiski pieliktu punktu Džeka sapnim par prezidenta krēslu. Saglabāt laulību viņa piekrita tikai pēc atklātas sarunas ar Kenediju klana galvu Džozefu, kura nostāja bija apmēram tāda – samierinies un pacieties līdz vēlēšanām, kas tev pavērs iespēju kļūt par pirmo lēdiju, bet gan jau Džekam prezidenta amatā būs tik daudz darba, ka sānsoļiem nepietiks laika. Kā vēlāk izrādījās, šī prognoze bija kļūdaina.
Savās atmiņās Žaklīna raksta, ka ārkārtīgi vaļīgā uzvedība seksa ziņā bijusi raksturīga ne tikai Džekam vien – tieši tāpat savulaik uzvedies arī viņa tēvs Džozefs, kurš mīļākās vedis pat mājās, bet sieva uz to tikai klusu noskatījusies. Iznākumā visos Džozefa dēlos ieaudzināta pārliecība, ka sievietes vieta ir tikai pie plīts vai gultā, bet vīra darīšanās viņai nav tiesību jaukties. Kenedijiem sievietes vispār neko nenozīmēja – tāds bija Žaklīnas slēdziens pēc ilgākas pazīšanās ar šo dzimtu: “Sievietēm atlika tikai paciest visu, izlikties, ka nekas nenotiek, un gaidīt, kad vīrs atgriezīsies pēc kārtējā romāna, un, protams, dzemdēt bērnus. Jo vairāk, jo labāk.” Divus bērnus Žaklīna laida pasaulē (vēl viens nomira uzreiz pēc dzemdībām 1963. gadā), taču Džona sānsoļi tik un tā nemazinājās.
Džekija iekaro pasauli
Līdz Kenediju ienākšanai pirmās lēdijas parasti bija spēlējušas epizodisku lomu, vien laiku pa laikam parādoties blakus saviem vīriem. Žaklīna šo lietu kārtību mainīja pašos pamatos, jo brīžam pat pamanījās aizēnot prezidentu Kenediju, turklāt ne tikai pašu mājās, bet arī ārzemju braucienos. Tas sākās jau ar pirmo oficiālo vizīti Kanādā, kur ASV prezidentus parasti uzņēma visai atturīgi. Misis Kenedija šajā ziņā kļuva par izņēmumu, pie tam jau ar pirmajiem soļiem uz Kanādas zemes.
“Mana ierašanās koši sarkanā kostīmā, kas krāsas un fasona ziņā precīzi atbilda karalisko kavalērijas gvardu uniformai, kuri veidoja mūsu godasardzi, izraisīja visos sajūsmu. Kanāda aizmirsa, ka ir atbraucis prezidents, toties redzēja, ka ir ieradusies viņa pirmā lēdija. Kopš tās dienas visu izdevumu pirmajās lappusēs parādījās pirmās lēdijas fotogrāfijas ar ikviena mana tērpa apspriešanu,” tā savās atmiņās Žaklīna aprakstīja savu pirmo ārvalstu vizīti.
ASV pirmo lēdiju vidū maz bijis sieviešu, kuras tik rūpīgi piedomātu pie sava publiskā tēla kā Žaklīna. Saskaņots bija viss, sākot no kurpēm un beidzot ar cepuri un kaklarotu. Džonu sākumā kaitināja sievas perfekcionisms, jo, raugoties no vīrieša viedokļa, kāda gan starpība, kādas krāsas kurpes kājās, ja tās tāpat redzēs, tikai sperot sešus soļus no mašīnas līdz lidmašīnas durvīm? Taču šajos sešos soļos ir lielā iespēja gadīties kāda fotoaparāta objektīvā, un pēc tam sekos kritikas vilnis presē – tāda savukārt bija pirmās lēdijas nostāja.
Tērpiem viņa tērēja astronomiskas summas – tikai pirmajos Džona prezidentūras mēnešos tie bija 50 000 dolāri. Kad Džeks ieraudzīja šos rēķinus, zaudēja valodu, jo par prezidenta algu tādus tēriņus atļauties nevarēja. Taču bagātais Kenediju klans gan tos varēja nomaksāt, un šajā gadījumā katrs iztērētais cents bija tā vērts, jo, tieši pateicoties Džekijas perfekcionismam, prezidents un viņa kundze kļuva par slavenāko pāri pasaulē.
Priekšroku Žaklīna deva diviem modes māksliniekiem: francūzim Ibēram de Živanšī un krievu un itāļu izcelsmes amerikānim Oļegam Kasīni. Pirmajam tādēļ, ka Živanšī bija radījis izsmalcināto Odrijas Hepbernas stilu viņas slavenākajās kinofilmās, kas Kenedijai bija ļoti tuvs, bet otrajam – viņa pilsonības dēļ. Amerikas pirmā lēdija nevarēja atļauties visu laiku staigāt franču kostīmos, tas nebūtu patriotiski. Džekija ar savu modes mākslinieku palīdzību īsā laikā kļuva par stila ikonu – pietika viņai publikā parādīties jaunā tērpā, lai pēc brīža līdzīgus masveidā sāktu ražot lielās apģērbu kompānijas. Amerikas (un ne tikai) sievietes steidza kopēt pirmās lēdijas stilu.
Hruščovs izkusa kā Volgas ledus...
Džeks sākumā bija pārsteigts par sajūsmu, ko ārzemēs izraisīja Džekijas parādīšanās, jo nebija radis, ka sieviete spēj viņu, pašu skaistāko un gudrāko, aizēnot. Taču drīz vien samierinājās un iemanījās sievas popularitāti izmantot savā labā. Vizītes laikā Kanādā pat pajokoja: “Ļaujiet stādīties priekšā: es esmu Džeks Kenedijs, kurš pavada misis Kenediju viņas braucienā.” Publikai joks patika, to citēja visas avīzes.
Francija vispār Džekijas dēļ bija kā bez prāta: skaista, labi ģērbta (turklāt franču dizainera drēbēs!), šarmanta, pārzina Francijas vēsturi un vēl brīvi runā franciski! Žaklīna ASV un Francijas attiecību uzlabošanā, kas periodiski bija diezgan vēsas, paveica vairāk, nekā spētu simts diplomātu. Prezidents Šarls de Golls, kurš par amerikāņiem nebija sevišķi augstās domās, pat izteica viņai komplimentu, sakot, ka vienīgais, ko viņš gribētu paņemt no Amerikas, ir tās pirmā lēdija. Arī Džons Parīzes vizītes laikā privātā sarunā ar draugiem bija atzinis: “Ar de Gollu mēs viegli atrodam kopīgu valodu, droši vien tādēļ, ka man ir tik apburoša sieva.”
Vēl viena ārvalstu vizīte, kas pašai Kenedijai īpaši iespiedusies atmiņā, bija 1961. gadā notikušais brauciens uz Vīni, kur prezidents tikās ar PSRS līderi Ņikitu Hruščovu un – kas īpaši būtiski! – viņa sievu Ņinu. Gatavojoties šim notikumam, Žaklīna stundām ilgi skatījās videomateriālus, lai izpētītu Ņinas ģērbšanās paradumus un saprastu, kā viņu apburt. Kad pāris gadus iepriekš Hruščovu pāris bija viesojies ASV, Ņina publiku bija pārsteigusi ar elegantu un dārgu, taču tajā pat laikā atturīgu tērpu, aizēnojot toreizējo pirmo lēdiju Meimiju Eizenhaueri.
Tādēļ tagad Žaklīnai bija jāizdomā, ko vilkt mugurā, lai nekristu kaunā, bet tajā pat laikā arī neizskatītos pārspīlēti spoži. Izšķīrās viņa par lietišķu kostīmu, taču tik un tā neuzminēja – Vīnē Hruščovi izskatījās pēc pensionētiem vasarniekiem, jo Ņina bija uzvilkusi puķainu kleitu, kas izskatījās pēc mājas halāta. Žaklīna gan uzreiz ievēroja, ka kleitas audums ir ļoti kvalitatīvs un dārgs, tādēļ secināja, ka PSRS pirmais pāris šo tēlu izvēlējies apzināti: “Hruščovi vienkārši tēloja padzīvojušus un dzīves gudrus radiniekus, kuri ieradušies pamācīt jauno izlēcēju, kurš sadomājis tēlot politiķi.”
Ciktāl tas attiecās uz politiku, Hruščova nodoms īstenojās, jo sarunu gaitā viņš diezgan meistarīgi dzina jauno ASV prezidentu stūrī, bet mazliet vēlāk uzbūvēja bēdīgi slaveno Berlīnes mūri, kas sadalīja pilsētu divās daļās, uzskatot Kenediju par vāju politiķi, kuram nepietiks dūšas atbildēt. Šajā gadījumā tā arī bija, taču vēlāk, Kubas raķešu krīzes laikā, Kenedijs tomēr nodemonstrēja negaidītu apņēmību un atspēlējās Hruščovam, panākot padomju raķešu aizvākšanu no Kubas.
Taču Vīnē arī Hruščovs nespēja turēties pretī Žaklīnas valdzinājumam. Kopīgajās vakariņās Hruščovs visu laiku centās turēties viņas tuvumā un, kā rakstīja kāds reportieris, “rupjais un bieži vien agresīvais padomju līderis izskatījās pēc kaisles pārņemta skolnieka, kurš izkusis kā Volgas ledus pavasarī”.
Atjaunotais Baltais nams
Vēl viena darbības sfēra, kur Žaklīnas nopelni ir ļoti lieli, ir Baltā nama renovācija. Kad Kenediji ievācās Baltajā namā, jaunā pirmā lēdija bija pārsteigta, cik nolaists tas ir: “Galvenais iespaids – tas nav baltais, bet gan brūnais nams. Sliktas viesnīcas milzīgs numuriņš ar slimnīcas iezīmēm.
Nodilis linolejs, spļaujamtrauki kā slimnīcā, pie sienām dzeramā ūdens krāni, puse logu nebija atverami, bet no otras puses caurvējš vilka tā, ka varēja izjaukt frizūru, kamīni nedarbojās, bet bijušās pirmās lēdijas guļamistaba un vannasistaba bija izkrāsota indīgi zaļā un tikpat indīgi rozā krāsā. Pēdējais piliens bija milzīgas palmas podos, kas bija izvietotas pa visu māju – tās bija pa pusei nokaltušas, bet podi no vecuma kļuvuši pelēcīgi. Neko tādu man nebija gadījies redzēt pat provinciālu dzelzceļa staciju uzgaidāmajās telpās.”
Kenedija enerģiski ķērās pie darba, lai padarītu Balto namu modernāku un mājīgāku – tādu, uz kuru nav kauns aicināt viesus un kas vienlaikus tomēr saglabātu vēstures auru. Uzreiz gan kļuva skaidrs, ka ir viena liela problēma – budžets. Pārsteidzoši, taču pasaulē varenākās valsts vadītāja rezidences uzturēšanai tika atvēlēta smieklīgi maza summa, ar kuru knapi pietika linoleja nomaiņai, aizkariem un telpu pārkrāsošanai.
Vairāk naudas nebija, taču Žaklīnu tas neapturēja: viņa Baltā nama renovācijai izveidoja ziedojumu fondu un palīgos pieaicināja Amerikas lielāko speciālistu senu mēbeļu atjaunošanā – Henriju Diponu. Viņa autoritāte un zināšanas izkliedēja jebkādas bažas par to, ka Baltais nams varētu tikt pārvērsts par kaut ko bezgaumīgu. Beigu beigās Žaklīnai pat izdevās panākt, lai Kongress pieņemtu likumu, saskaņā ar kuru Baltais nams tika pasludināts ne tikai par prezidentu rezidenci, bet arī par muzeju, kurā bez speciālistu ziņas nedrīkst veikt nekādas izmaiņas. Tieši pateicoties Kenedijai, Baltā nama iekštelpas ieguva to veidolu, kāds tas bez īpašām izmaiņām ir saglabājies līdz pat mūsdienām.
Prezidenta seksuālā apetīte
Pasaule par jauno prezidentu un viņa kundzi bija sajūsmā, taču pirmās ģimenes privātā dzīve radikāli atšķīrās no tā, ko bija ļauts redzēt publikai. Deviņdesmitos gadus piedzīvojušajai paaudzei droši vien izvirtīgākais ASV prezidents liekas Bils Klintons pēc viņa slavenās dēkas ar Moniku Levinsku, taču Kenedijam tādu Moniku bija dučiem.
“Kamēr viņš kā senators gulēja ar savām sekretārēm un atklāti manu acu priekšā flirtēja ar dāmām, tās bija tikai mūsu ģimenes problēmas un man izdevās tās slēpt. Lielā mērā tādēļ, ka es atminējos Džozefa teikto, ka senators Džeks var būt meitu ģēģeris, bet prezidents Džons gan nē. Kā izrādījās, Džordžs bija kļūdījies, jo meitu ģēģeris varēja būt arī prezidents Džons Ficdžeralds Kenedijs, tikai tagad tas viss notika nevis senatora kabinetā, kur žurnālisti ielūkojās reti, bet Baltajā namā, tātad praktiski visas valsts acu priekšā.”
Ja ticam Žaklīnas atmiņām, tad Džons tiešām nezināja robežas un “darīja to” gan kabinetā, gan Baltā nama baseinā, gan personisko apartamentu guļamistabā. Bijuši gadījumi, kad istabene atdevusi pirmajai lēdijai zem spilvena atrastas svešu sieviešu biksītes, bet reiz Žaklīna laulāto draugu pieķērusi gultā ar kādu dāmu tieši mīlas akta laikā. Baltā nama apsardzei gan bija pieteikts prezidentu laicīgi brīdināt par pirmās lēdijas tuvošanos, taču reizēm tas nenostrādāja.
Vairums prezidenta gultasbiedreņu bija parastas vidusmēra sievietes, kuras vēsturē paliekošas pēdas nav atstājušas. Taču bija viens izņēmums – blonda skaistule, vārdā Merilina Monro. Tas, ka prezidentam ar aktrisi ir romāns, daudziem jau tolaik nebija noslēpums, īpaši pēc tam, kad acīm redzami iereibusī Merilina Kenedija dzimšanas dienā valšķīgi nodziedāja Happy Birtyhday to You. Mazāk zināms, ka Merilinas ambīcijas sniedzās tālāk par prezidenta gultu. Te gan mums jāpaļaujas uz Žaklīnas atmiņām, kurām varam ticēt, varam neticēt.
Proti, kādudien Merilina piezvanījusi Žaklīnai, turklāt pa slēgto līniju, kurai pieeja ir tikai Baltajā namā, un paziņojusi, ka ir pienācis laiks nomainīt pirmo lēdiju un pie Džona sāniem krietni labāk izskatītos blondīne, nevis brunete. Saniknotā Žaklīna uz to reaģējusi, liekot aktrisei pierakstīt visus nākamajā nedēļā pirmajai lēdijai darāmos darbus un apdullinot ar detaļu gūzmu: “Šajā pasākumā vajadzētu uzstāties ar runu franciski, bet pirms šī te labi būtu iepazīties ar renesanses laikmeta spāņu glezniecību, savukārt šajā te jābūt gatavai sarunām par sieviešu kustību 19. gadsimta Amerikā.
Vēl nepieciešams ar vīnzini saskaņot vīnu karti nākamās nedēļas vakariņām, taču vīnam jābūt franču, un nekāda šampanieša, turklāt neaizraujieties ar sausajiem vīniem, jo dažiem viesiem tie negaršo. Jā, un līdz piektdienai vajag iemācīties runu spāņu valodā!” Merilina esot tikai spējusi iebilst, ka neprot ne spāņu, ne franču valodu, uz ko Žaklīna atcirtusi, ka, ja viņa vēlas ieņemt pirmās lēdijas vietu, tad nāksies vien līdz pirmdienai apgūt daudz jauna, un nometusi klausuli.
Kenedija atmiņās gan arī godīgi atzīst, ka ir apskaudusi Merilinas izskatu, taču greizsirdība noplakusi, kad viņa kādās vakariņās parunājusies ar Monro bijušo vīru – dramaturgu Artūru Milleru, kurš apstiprinājis pirmās lēdijas aizdomas – nekā vairāk par glītu figūru un seju aktrisei nav, jo galvā tikai vējš vien svilpo...
Džona regulārie sānsoļi noveda pie tā, ka Žaklīna arvien mazāk laika pavadīja Baltajā namā, priekšroku dodot ārzemju ceļojumiem – tur vismaz nepastāvēja risks uzskriet virsū vīra kārtējai mīļākajai. Savs labums no tā bija arī Amerikai – pirmā lēdija godam nesa valsts vārdu pat tik tālās zemēs kā Indija un Pakistāna.
Ja atgriežamies pie Kenedija varoņdarbiem seksa frontē, tie jo pārsteidzošāki liekas tādēļ, ka patiesībā viņam bija ļoti nopietnas veselības problēmas. Jau no jaunības viņu mocīja kuņģa kaite un bezmiegs, ko vēlāk papildināja arī mugurkaula deformācija – trīsdesmit gadu vecumā Džonam bija nodiluši muguras skriemeļu diski, un viņš visu laiku izjuta sāpes. Piecdesmitajos gados Džeks piedzīvoja divas smagas operācijas, pēc kurām Džekija dienām ilgi sēdēja pie viņa gultas – tas laikam bija viens no retajiem periodiem, kad Kenedijs ilgāku laiku iztika bez laulības pārkāpšanas. Publikā Džeks centās izskatīties mundrs un spēcīgs, taču tuvākie cilvēki labi zināja, ka mājās viņš bieži vien pārvietojas ar kruķiem un reizēm pat nespēj piecelties bez citu palīdzības.
Sāpes Kenediju neatstāja gandrīz nekad, un 20 sava mūža gadus viņš “sēdēja” uz spēcīgiem pretsāpju medikamentiem. Kādu laiku viņš gan mēģināja sekot fizioterapeitu ieteikumam un vingrot muguras muskuļu nostiprināšanai, taču parasti laika tam nepietika, vienkāršāk bija uzēst sauju pretsāpju tablešu. Prezidentūras laikā Kenedijs jau bija pārgājis uz amfetamīniem, ko viņam regulāri iešļircināja doktors Makss Džekobsons, savu slaveno “uzmundrinošo kokteiļu” dēļ iesaukts par Dr. Feelgood. Ārvalstu vizīšu laikā reizēm arī Žaklīna izmantoja Džekobsona pakalpojumus, lai vienmēr būtu moža un ideālā formā. Bez injekcijām Kenedijam bija vēl viens palīglīdzeklis, kas ļāva nesabrukt publisko pasākumu laikā, – īpaši darināta korsete.
Žaklīna bija pārliecināta, ka gadījumā, ja Kenedijam izdotos uzvarēt 1964. gada vēlēšanās (kuru laikā konkurenti noteikti vilktu gaismā viņa neskaitāmos sānsoļus), ASV tiktu pie otrā prezidenta ratiņkrēslā pēc Franklina Delano Rūzvelta, jo diez vai Džons vairs spētu patstāvīgi staigāt. Taču intīmām izpriecām viņam spēka kaut kā tomēr pietika. Iespējams, ka Džonam tiešām bija taisnība, kad viņš reiz Žaklīnai taisnojās, ka neremdināmā seksuālā apetīte esot medikamentu dēļ. No otras puses, līdzīgi uzvedās arī pārējie Kenediji, kuri nekādus medikamentus nelietoja. Lai vai kā, uzzināt, kas būtu noticis vēlēšanās, nebija lemts, jo gadu pirms tām Džonu Dalasā nošāva.
Grieķu miljardiera sieva
Piecus gadus pēc Džona bojāejas Žaklīna apprecējās vēlreiz – šoreiz ar grieķu bagātnieku Aristoteli Onasi. Liela daļa amerikāņu šo soli uztvēra kā nodevību, jo, pēc viņu domām, Kenedija atraitnei līdz mūža beigām vajadzēja dzīvot vientulībā un sērot par bojāgājušo vīru.
Pati viņa savu izvēli skaidroja vienkārši – gribēju kaut kur rast patvērumu, mieru un drošību. Nekāds miers gan neiznāca, jo attiecībās ar sievietēm Aristotelis bija apmēram tāds pats kā Kenedijs, tikai krietni dāsnāks un priekšroku deva nevis sekretārēm, bet gan slavenībām.
“Ari prata ne tikai aplidot sievietes, viņš prata tās apburt. Viņa uzmanība – silta, patiesa un, kas būtiski, dāsna – nevienu nespēja atstāt vienaldzīgu. (..) Pat ja sieviete pēc Aristoteļa jahtas apciemošanas atgriezās mājās bez krišanas grēkā, sirdī viņa tik un tā jau bija savu vīru piekrāpusi ar Onasi,” tā savu otro vīru raksturoja Žaklīna, atzīstot, ka pati Aristotelim bijusi vajadzīga tikai kā kolekcijas papildinājums.
Tādēļ nav brīnums, ka pēc četriem gadiem laulība izjuka, turklāt pāris mēnešus pirms šķiršanās Onasis piespieda Žaklīnu parakstīt dokumentu, kurā viņa atteicās no pretenzijām uz vīra īpašumiem. Bet īsi pirms savas nāves, 1975. gadā, izslēdza bijušo sievu no mantinieku saraksta, atvēlot viņai tikai 100 000 dolāru uzturnaudas gadā – uz Aristoteļa kopējās bagātības fona tie bija graši.
Tomēr Žaklīna īpaši nepārdzīvoja un pēc šķiršanās atgriezās pie savas pirmās profesijas, strādājot par redaktori grāmatu izdevniecībā. Privāto dzīvi viņa neafišēja, taču pēc kāda laika kļuva zināms, ka Žaklīnai ir attiecības ar dimantu ieguves kompānijas īpašnieku Morisu Templesmenu. Viņi kopā palika līdz pat Žaklīnas nāvei – viņa nomira no vēža 1994. gadā 64 gadu vecumā. Apglabāta bijusī pirmā lēdija ir Ārlingtonas kapsētā blakus Džonam Kenedijam.
Kenediju lāsts
Savos memuāros Žaklīna piemin slaveno Kenediju lāstu un izsaka cerību, ka viņas bērnus tas nepiemeklēs. Kā zināms, Kenediju dzimtas locekļus diezgan bieži ir piemeklējis bēdīgs liktenis: Džons Kenedijs gāja bojā atentātā, dažus gadus vēlāk nošāva arī viņa brāli Robertu, bet trešā brāļa Teda politiskajai karjerai punktu pielika nelaimes gadījums, kad daudzsološais politiķis pēc kādas ballītes nenovaldīja automašīnu, iegāzās no tilta ūdenī un bojā gāja viņa ceļabiedrene. Skumjas mūža beigas bija arī brāļu Kenediju tēvam Džozefam, kuru drīz pēc Džona uzvaras vēlēšanās piemeklēja insults, pēc kura viņš kļuva paralizēts.
Diemžēl Kenediju lāsts skāra arī vienu no Džona un Žaklīnas bērniem – Džons, jaunākais, 2000. gadā gāja bojā paša pilotētas lidmašīnas katastrofā. Par laimi, Žaklīna to vairs nepiedzīvoja. Savukārt meita Karolīna ilgus gadus darbojas ASV diplomātiskajā dienestā un patlaban ir vēstniece Austrālijā.
Citi šobrīd lasa
