“Biju kārtīga teicamniece, pioniere un komjauniete, labi audzināta, salasījusies daudz grāmatu, ar ārkārtīgi augstiem un skaistiem ideāliem. Tiem laikiem vēlu (26 gadu vecumā) apprecējos ar lēnīgu, bīdāmi bakstāmu vīrieti un nodzīvoju ar viņu 22 gadus, liekot visu uz vienas kārts – mana ģimene, mani bērni, mans vīrs. Viss bija pakārtots tam, un es sevi redzēju laimīgās vecumdienās ģimenes lokā.
Sekss... Cits domā: ko tu tur runā, ka tev nav seksa – tev taču ir četri bērni! Nu ja, tātad četras reizes tas sekss man noteikti bija.
Daudz lasīju, man bija šādas tādas fantāzijas, un domāju – diez ko tie citi dara... Nevar teikt, ka vīrs vien vainīgs, varbūt arī es pati diez kāda nebiju. Vainīgos nemeklēju, un, ja gribu būt godīga, ir divi skaisti mirkļi, ko es no sava vīra atceros. Viss beidzās (pareizāk, sākās) tā...
Zibens no skaidrām debesīm
Vīrs mani uzaicināja uz restorānu, un, tā kā tobrīd mūsu attiecības bija mazliet sašķobījušās, nospriedu – viņš meklē izlīgumu. Turp devos priecīga un sapucējusies.
Kad restorānā apsēdos viņam pretī, vīrs paziņoja, ka no manis aiziet. Tas bija zibens spēriens no skaidrām debesīm!
Lai cik mums slikti ietu, es nekad neietu prom un nepieļāvu arī, ka to varētu darīt viņš. Mūsu ģimenē neviens nav šķīries, un es nešķirtos kaut vai tāpēc, ka tā neklājas. Pat ja gadītos lielā mīla, prom neietu, varbūt pašļūktu pa kreisi. Biju pieņēmusi, ka vīra uzskats par ģimeni ir tāds pats, tāpēc man bija šausmīgs šoks. Jā, tā bija visbanālākā pusmūža krīze, un visi brīnījās, kur mans vīrs, kurš tiešām atgādināja sabrauktu ezīti, ņēmis tādu dūšu, lai to dabūtu gatavu. Tā tomēr bija liela drosme!
Vīrs nebija mans pirmais un vienīgais, tomēr nekāda labā seksa arī pirms viņa man nebija bijis. Puisis, kuru mīlēju studiju laikā, man rokās neiekrita, tālab nevainību zaudēju celtnieku vienībā. Tas nenotika ne skaisti, ne mīļi, drīzāk tikai tāpēc, ka man bija 22 gadi, ko tad vairs.
Mans vīrs bija kluss, neko daudz man neteica, bet man bija iedoma, ka viņš man uzcels pieminekli un uzrakstīs – manai mīļajai sievai, kas visu atdevusi ģimenei. Es tiešām nenormāli izliku sevi visu – man bija dārzs, pilns pagrabs, es cepu viņam smalku smalkās tortes, kuras viņš jubilejās uz paplātes veda uz darbu, bērni gāja mūzikas un mākslas skolās, es visiem, arī vīram, šuvu – ar savu mākslinieces talantu no nekā taisīju šikas lietas. Visi bija apģērbti un apcakoti, taču naudas man nebija kā šķiras. Kad mamma laukos kāva cūku, piebāzu saldētavu un ekonomēju, kā pratu. Vienīgais vīra ieguldījums – viņa tukšās pudeles, par kurām tolaik varēja dabūt labu naudu. Es strādāju visu laiku, bet vīrs ģimenes vajadzībām naudu nedeva vispār. Ja kādreiz neiznāca pat maizei un es paprasīju, viņš mazliet iedeva, bet, lai dotu daļu algas saimniecībai un bērniem… Ko jūs! Viņš bija svēti pārliecināts – ja atnāk mājās ar divām pudelēm alus, gabalu siera un maizes kukuli, tad ģimeni ir apgādājis.
Neapskaužamā dzīve ar gauneri
Par tādiem mēdz teikt skaidri un gaiši – gauneris. Ieguvums no vīra aiziešanas bija tāds, ka viņš paziņoja – es tev došu 200 latu mēnesī. Redz, mums visu mūžu bija katram savs maciņš. Kad sēdēju dekrētā, man naudas nebija vispār, kamēr viņš strādāja arvien labākos amatos un taisīja karjeru. Vēl, ja mamma man kādreiz iedeva kādu kapeiku (viņa saprata, cik drausmīgi trūcīgi es dzīvoju), es to noliku sekcijā uz plaukta. Pēc pāris dienām skatos – nav tās naudas. Atceros, cik sašutusi zvanīju vīram – kur palika? Tu zini, man bija beigusies nauda, alga būs tikai parīt… Turklāt viņš neņēma vis piecīti, bet cik nu tur bija – ja 20, tad 20, ja 50, tad 50.
Mums bija trīs mazi bērni, kad viņš uz gadu aizbrauca uz Maskavu studēt, pirms tam pajautājis – vai tu varēsi? Atbildēju – ja tu gribi, es varēšu. Dzīvojot Maskavā, viņš saņēma pilnu algu (tiem laikiem ļoti pieklājīgu) plus komandējuma naudu. Prombraucot neatstāja nevienu rubli, un visu laiku, ko viņš tur sabija, es no viņa nedabūju ne kapeikas. Strādāju uz pusslodzi skolā, alga 63 rubļi, man bija bērns pirmajā klasē, divi bērnu dārzā, vēl jāmaksā par dzīvokli un visu pārējo. Dzīvojām četratā ar 63 rubļiem mēnesī, kamēr vīram vienam pašam bija alga virs 250 un vēl tas, kas nu tur pienācās klāt.
Viņam bija ļoti situēti vecāki, un reiz man ienāca prātā – ja viņi varētu man dot desmit rubļu mēnesī, tad gan es būtu zirgā! Kad vīrs uz jauno gadu atbrauca mājās, viņa tēvs izvilka no atvilktnes 1000 rubļu – še tev, dēliņ, izej Maskavā šoferu kursus, gan jau tev būs arī mašīna. Martā no vīra saņēmu vēstuli – zini, sieviņ, tie rubļi, ko iedeva tēvs, kaut kā ir iztērējušies, vai tu nevarētu man atsūtīt kādu naudiņu? Tad gan es gandrīz stāvus uzskrēja pa sienu! Toreiz sašutumā viņam šito visu aizrakstīju, jo domāju – lai arī neizrāda, tomēr jau saprot, ko tas viss no manis prasa. Izrādījās, viņš par to pat nebija iedomājies! Taču, lai kas arī būtu noticis, es arvien nomierinājos un dzīvoju tālāk.
Tad nu pēc aiziešanas viņš tos 200 latus man tiešām deva. Es sāku justies arī materiāli jēdzīgāk – beidzot varēju atļauties, piemēram, ieiet kafejnīcā vai nopirkt pudeli šampanieša, kas visus iepriekšējos 22 gadus nebija pat domājams.
Es nebūšu lūzere!
Tikko pamesta, to vien darīju, kā 24 stundas bez apstājas raudāju – ieslēdzos un kaucu skaļā balsī. Un, jāteic, es nepavisam neesmu raudulīga sieviete.
Domāju, tolaik izraudāju visu mūža normu. Taču prāts teica – ja sēdēšu mājās, sabrukšu. Tad, kā saka, atrāvos pēc pilnas programmas.
Pirmkārt, sapratu, ka nu man ir iespēja to visu uzzināt un izbaudīt, otrkārt – un tas bija galvenais – kad vēl dzīvoju ar vīru un biju apmēram 45 gadus veca, redzot uz ielas cilvēkus, kuri vairs nav jauni, bet iet apķērušies vai mīļi čubinās, man sirds asiņoja, jo zināju – man vairs nekad tā nebūs. Turklāt tā man nebija bijis arī jaunībā, jo es nekur negāju. Pēc tam apprecējos, pēc tam bija bērni. Tolaik domāju – tā arī novecošu, neizbaudījusi neko no tā, ko raksta grāmatās, un tā arī nomiršu. Man bija sevis šausmīgi žēl. Nu sapratu, ka no vīra aiziešanas varu gūt arī kādu labumu.
Draudzene teica, man esot veicies – tu izlēmi, un tev bija! Ir sievietes, kuras gan var nolemt – tagad es iešu un man būs, bet... nekā viņām nebūs, jo neviens uz viņām pat nepaskatīsies. Savā atkāpšanās runā mans vīrs, kā par brīnumu, teica – tu esi skaista un seksīga, tu atradīsi citu. Es vēl nodomāju – še tev, 22 gadu laikā viņš ne reizi nav teicis, ka esmu skaista, par seksīgumu pat nerunājot, un tagad, kad viņš iet prom, es to beidzot uzzinu!
Kad vīrs aizgāja, man šķita, ka jāpierāda viņam un visai pasaulei – es neesmu nekāda lūzere. Ar prātu ņemot, mana dzīve nepasliktinājās, tieši otrādi – uzlabojās. Bet pašapziņa cieš šausmīgi! Tu saproti, ka esi nekam nederīga. Man bija 45 gadi, kad vīrs pastrādāja milzīgu cūcību. Tad es viņam, tā sacīt, atriebos – pārgulēju ar citu. Tas nebija seksa jautājums, bet nepieciešamība – es jutos reabilitēta.
Tagad, kolīdz viņš mani pameta, tajā pašā nedēļā pārgulēju ar diviem vīriešiem. Jā, tik operatīvi.
Viens gadījās nejauši, pēc tusiņa – daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpā uz palodzes vēl nekad to nebiju darījusi. Otrs bija jauns vīrietis ar labu potenci, biezs, ar džipu. Ar viņu iepazinos caur sludinājumu, pēc tam ilgi draudzējāmies, un viņš mani ievadīja visādās neķītrībās. Toreiz atsaucos uz viņa sludinājumu, vēlāk jau sludinājumus liku pati. Piezvanījusi pirmo reizi, jutu, ka tā ir jauna balss. Teicu – jūs esat jauns... Viņš atbildēja – tas nekas, man patīk vecākas sievietes. Brīnījos – tu tak vari dabūt jebkuru jaunu meiču! Viņš atbildēja, ka, pirmkārt, jaunās esot garlaicīgas, ar viņām nav, par ko runāt; otrkārt, viņas gribot jaukties viņa ģimenes dzīvē, zvanīties un izvirzīt prasības, bet es šai ziņā esot droša; treškārt, jaunās pieprasot dāvanas un izspiežot naudu, bet es būšot laimīga par mazumiņu. Viņš bija visādā ziņā patīkams – kamēr nebija dzēris.
Grupveida sekss un pirtis šauram lokam
Viņam nebija aizspriedumu, un viņš prata atraisīt arī mani. Šis vīrietis mani arī ievilka grupveida seksā. Sākumā teicu – nē, nē, kamēr viņš mani tā kā piemānīja. Tikāmies konspiratīvajā dzīvoklī, ko viņš īrēja tieši intīmās dzīves vajadzībām, un viņš teica – zini, tūlīt atbrauks vēl viens pārītis. Tad samierinājos. Ar domu – kur tad nu es likšos... Vēl divas reizes tur tikāmies ar citu pāri.
Par šo varu teikt – tas ir kaut kas tāds, ko mēs, sievietes, it kā noliedzam. Tomēr gandrīz visām sievietēm ir fantāzijas par seksu ar diviem vīriešiem. Man arī bija – burtiski prasījās! Īpaši brīžos, kad bija baigi forši, es aizvēru acis un iedomājos – ja te būtu vēl viens vīrietis, tad būtu laime pilnībā. Bet, ja viņš mani nebūtu ievilinājis, es pati to neuzdrošinātos. Abas reizes tie bija precēti pāri, kuri šādā veidā dažādoja dzīvi. Otrā reizē es ar to sievu pat tā kā sadraudzējos – pavadījām kopā daudz laika un no sirds izpļāpājāmies.
Viņi arī bija sasnieguši krīzes vecumu, vīram kārojās citu iespaidu – ģimene viņam bija ļoti svarīga, tomēr gribējās kaut ko. Sieva piekrita.
Taisnību sakot, šis gadījums, kad turklāt bija arī draudzīgas attiecības, man ļoti patika. Es labprāt to turpinātu, diemžēl viņi pārcēlās uz ārzemēm.
Tas pats mīļākais mani aizveda arī uz pirti (man ļoti patīk pirtis). Biju pārsteigta, jo tā izrādījās nūdistu pirts. Viņš mani iepriekš nebrīdināja, tikai nosauca adresi un lika paņemt dvieli. Labākais, ka beigās viņš pats nemaz neieradās. Es aizbraucu, un man durvis atver pilnīgi kails vīrietis… Pateicu, ka man ir uzaicinājums no tāda un tāda, viņš tūlīt ārkārtīgi laipni aicināja mani iekšā. Cilvēku bija daudz, viņi mani ļoti draudzīgi uzņēma un izrādīja patiesu interesi. Bija klāts galds – visi groziņu veidā sanes ēdamo un dzeramo. Viss notiek ļoti demokrātiski – nāk gan vieninieki, gan pāri, gan veci cilvēki. Tur nav nekāda skaistuma vai jaunības kulta. Tas tiek uztverts absolūti nevainīgi – vasarā pludmale, ziemā pirtis. Jā, lai gan svingeri reizēm mēdz apmeklēt nūdistu pludmales, starp nūdistiem un grupveida seksu gan, lūdzu, nelieciet vienlīdzības zīmi – tas absolūti tā nav!
Varu pateikt vienu – kad sāku biedroties ar nūdistiem, katrs apmeklējums mani arvien vairāk atbrīvoja no kompleksiem. Tur nāk visdažādākie cilvēki, arī profesori. Viens no viņiem, ārkārtīgi patīkams vīrietis jau krietnos gados, izrādījās ļoti interesants sarunu biedrs – ar viņu varēju runāties stundām. Turklāt tas viss norisinās ārkārtīgi siltā atmosfērā, tevi uzņem kā labāko draugu. Jā, sēdējām pliki un runājāmies.
Sākumā skatījos sarunu biedram tieši acīs, bija bailes, ka tik nenolaižu skatienu zemāk... Pēc tam atbrīvojos arī no šī kompleksa, jo sapratu – ja jau cilvēks savu ķermeni neslēpj, varu skatīties visur.
Vēl pie nūdistiem ir patīkami tas, ka nav būtiski, tu esi resns vai neresns, vai vecākiem cilvēkiem kaut kas ir tā vai šitā. Viņi visu uztver tā, kā ir, un vari neuztraukties, vai tev kaut kas ir noļucis, izblīdis vai sakrunkojies.
Tur pavadītās stundas ir garas: ir galds, ir alkohols, pēršanās, baseins, dejas – reizēm gluži fantastiskas (jā, kailiem), kāda nu kurā reizē nolasījusies kompānija. Dažreiz kompānija sadalās pa frakcijām. Vārdu sakot, nūdistu kompānija ar svingošanu nav saistīta nekādā veidā; tā ir saistīta tikai ar plikiem cilvēkiem – tiem pašiem, kuri vasarā sauļojas Lilastē.
Tomēr nūdisti ir daudz atbrīvotāki un brīvāki nekā vidējais pilsonis, tāpēc, protams, gaisotne tur ir erotiska – gaisā tas ir jaušams. Nenoliedzami, tas ir citādi, nekā stāvēt smokingā pieņemšanā pie prezidenta.
Laumas stāsta turpinājumu, kā arī citus pikantus pieredzes stāstus, intervijas un ekspertu komentārus lasi žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā speciālizlaidumā "Attiecības un sekss". Tas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.
Saistītās ziņas
Citi šobrīd lasa
