Šī aproču lente ir īpašs kolekcionāru lepnums un retums. Pie vienas no tām pērn tika arī Kuldīgas novada muzejs. Lente tika uzieta kādas ēkas bēniņos, noslēpta aiz spāres. Pēc visa spriežot, šajā namā 2. pasaules kara pēdējās dienās tā arī tika izgatavota.
Lielmestra krusts un aļņa galva
Kuldīgas novada muzejs vēsta: „Veicot remonta darbus ēkā Kuldīgā, bēniņos aiz spāres atrastas trīs Vācijas armiju grupas “Kurland” apbalvojuma lentes „KURLAND”. Viena lente tika nodota muzejam, divas paturēja mājas īpašnieki."
Lente gatavota no sudrabpelēkas krāsas kokvilnas auduma ar tumši brūnu diegu ieaustu tekstu un attēliem. Centrā ar lieliem burtiem uzraksts: “KURLAND”, pa kreisi no tā Vācu ordeņa ģerbonis ar Lielmestra (Hochmeister) krustu, pa labi – aļņa galva, kas Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā simbolizēja Zemgali. Alnis bija arī Jelgavas – Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētas simbols.
Apbalvojumu pieprasīja izveidot Vācijas armiju grupas “Kurland” komandieris ģenerālpulkvedis Heinrihs fon Fītinghofs, lai celtu Kurzemes aizstāvju cīņas garu. 1945. gada 29. martā ar Ādolfa Hitlera rīkojumu ieviesa speciālu piedurknes aproču lenti „KURLAND” (Ärmelband “Kurland”). To varēja saņemt par šādiem nopelniem:
1) nepārtraukta trīs mēnešu piedalīšanās Kurzemes sektora kaujās pēc 1944. gada 22. oktobra;
2) piedalīšanās vismaz trīs lielkaujās pēc 1944. gada 22. oktobra;
3) par ievainojumiem, kas saņemti aizsardzības sektorā, ieskaitīti ir arī apsaldējumi.
Pamatojoties uz Ādolfa Hitlera pavēli, 1945. gada 17. aprīlī 19. Ieroču SS divīzijas (latviešu leģiona) komandieris izdeva rīkojumu, ka divīzijas karavīri ir tiesīgi saņemt šo lenti. Nav zināms, cik karavīrus armijas grupas „Kurland” virspavēlniecība paspēja apbalvot ar piedurknes aproču lenti. Tas bija pēdējais šāda veida militārais apbalvojums, kuru ieviesa ar Ādolfa Hitlera rīkojumu.
Lenti piešuva pie svārku kreisās piedurknes apmēram 8-15 cm virs piedurknes apakšējās malas. Iespējams, lente austa Kuldīgā.”
Liepājā iznākošajā laikrakstā “Deutsche Zeitung im Ostland” (pirms tam šo Ostlandes centrālo laikrakstu izdeva Rīgā) 1945. gada 15. aprīlī rakstīts, ka to varēja piešķirt arī pēc varoņa nāves.
Kuldīgā nepārtraukti spindza atspoles
Pētot vēsturiskos rakstus parādās dažādi datumi, kad tā ieraudzījusi dienas gaismu (ne tās autorus, ne audējus nav izdevies noskaidrot). 1945. gada 12. martā Berlīne apstiprināja tās paraugu, bet 29. martā fīrers izdeva rīkojumu par tās ieviešanu. Savukārt 17. aprīlī 19. Ieroču SS divīzijas komandieris izdeva rīkojumu, ka divīzijas karavīri ir tiesīgi saņemt šo lenti. Tas nozīmē, ka oficiāli to piešķīra mazāk par mēnesi.
Plašu aprakstu par šo lenti Kanādā izdotajā Latviešu filatēlistu žurnālā „Krājējs” 1970. gada martā publicējusi filatēliste un numismāte Erna Alberinga. Viņa raksta:
„Kuldīgā sameklēja kādu vietējo austuvi, kur diennakti nepārtraukti spindza atspoles 36 aproču auduma gabalam. Latviešu audēji atrisināja arī visai komplicēto ieraksta un vapeņu iespiedumu audumā. Neskaitāmas latviešu sievietes mājās apstrādāja auduma gabalus ar grieznēm un šujmašīnu, veidojot 38 mm platās aproces.”
Saskaņā ar ticamām liecībām jāpieņem, ka pirmie apbalvojumi ar Kurzemes aproci notikuši ap 1945.gada 20. aprīli un turpinājušies nepārtraukti dažādos laikos, dažādās karaspēku daļās, līdz pat kapitulācijas dienai un pat pāri tai.
Kāds no 263. vācu kājnieku divīzijas virsniekiem (Hptm.a.D.F.Regnery) liecina, ka 1945. gada 9. maijā, divīzijas noslēguma jundā (Schlussappell) Kalvenes skolā apbalvotajiem karavīriem izsniegtas pēdējās Kurzemes aproces.
Viltotās Kurzemes aproces pēc Vācijas kapitulācijas
Daži atsevišķi „apbalvojumi” ar Kurzemes aproci notikuši arī karagūstekņu nometnēs. Liecinieki zina stāstīt, ka pēdējais Kurzemes armiju pavēlnieks, ģenerālpulkvedis Hilperts, pasniedzis Kurzemes aproci ģenerālfeldmaršalam Šerneram kādā no gūstekņu caurlaides nometnēm pie Maskavas.
Līdzīgi izrīkojies pulkvedis Halbergs (Oberst Frh.v.Hallberg), izdalīdams saviem gūstā kritušajiem biedriem Kurzemes aproci, ko bija paņēmis līdzi gūstā, no sava štāba nelielajiem krājumiem.
Leģionārs Augusts Reinhards 1961. gada jūlijā trimdas žurnālā „Daugavas Vanagi” stāstaatminas piedzīvoto karagūstekņu nometnē:
„Nometne izskatās kā šūšanas darbnīca, jo Lielvācijas vadonis Kurzemes cietokšņa aizstāvjiem bija piešķīris lielu apbalvojumu - rokas lenti ar uzrakstu „KURLAND”. Nebija paspēts šo rokas lenti izgatavot vajadzīgajā daudzumā, bet attiecīgās krāsas drēbe un krāsainie diegi izrādījās paņemti līdz. Tā nu vācieši sēž pulciņos un izšuj lenti.”
Žurnālā „Krājējs” rakstīts, ka „KURLAND” lentes viltoja arī daudzus gadus pēc kara: „Ordeņi un dažādas militārās nozīmes, un jo sevišķi Hitlera laika Vācijas, ieguvušas lielu piekrišanu kā greznojuma priekšmeti jaunajā audzē Amerikas kontinentā, ko hipija tipa jauniešu un motociklu klubu biedri nēsā gan pakārtus kaklā, gan arī piespraustus pie apģērba. Protams, šiem „suvenīru” nēsājumiem nav nekāds sakars ar apbalvojumiem. Attiecīgo „suvenīru” ražotāju veikali plaukst.
Žurnāls „Newsweek” 1969. gada 6. oktobra numurā ievietojis rakstu par šo
„suvenīru” ražotājiem līdz ar nacistu kara noziedznieku meklētāja Sīmona Vīzentāla žēlošanos un neapmierinātību, kuram šāda Hitlera Vācijas ordeņu popularitāte nav pavisam pa prātam. Bet tas gan neiespaido ne šo „suvenīru” ražotājus, ne arī to pircējus.”
Kurzemes lente no Dzirnavu ielas
Tomēr ne karagūstekņu nometnēs izgatavotās lentes, ne vēlāk to viltojumi nav atzīti par autentiskiem. Patiesā vērtība ir tikai oficiāli pasniegtajām lentēm, kas arī reģistrētas kā apbalvojumi ar ierakstu karavīru grāmatiņā.
Līdz pat šim laikam nav noskaidrots, cik tad īsti apbalvoto ir bijuši. Pirms diviem gadiem Latvijas Kara muzeja izdotajā grāmatā „100 liecības par Latviju Otrajā pasaules karā” minēts, ka „vienīgais latviešu leģiona karavīrs, kas, iespējams, saņēma piedurknes aproču lenti „KURLAND”, bija kapteinis Georgs Šeibelis.
Savukārt apjomīgajā Nīderlandē bāzētajā interneta enciklopēdijā par 2. pasaules karu „Traces of War”, kurā uzskaitīti zināmie lentes „KURLAND” saņēmēji ir rodami vairāki vīri ar latviskiem vārdiem un uzvārdiem. Arī trimdā iznākošajā presē ir minēti vairāki leģionāri, kas saņēmuši šo apbalvojumu.
Tā kā kara vēsturniekiem vēl ir daudz ko pētīt par lenti „KURLAND”. Un jaunas liecības nāk aizvien klāt. 2022. gadā Latvijas Kara muzejā izdevumā bija rakstīts, ka „1982. gadā Latvijas PSR Revolūcijas muzejam piedurknes aproču lenti „KURLAND” uzdāvināja Boriss Jurgensons, kurš Otrā pasaules kara laikā bija Sarkanās armijas seržants 201. latviešu strēlnieku divīzijā, vēlāk dienēja 1. latviešu partizānu brigādē. Pēc viņa stāstītā šo lenti viņš noņēma no Latviešu brīvprātīgo policijas dienesta darbinieka formas tērpa”. Tā arī it kā esot vienīgā šāda lente, kura atrodas kāda Latvijas muzeja krājumā. Savukārt pērn ar lenti „KURLAND” papildinājās Kurzemes novada muzeja krājums. Pirms dažiem gadiem presē bija minēts, ka oriģinālās lentes „KURLAND” cena varētu būt ap 1000 eiro.
2017. gada 18. augustā šīs lentes vēsturi Kuldīgas laikrakstā „Kurzemnieks” atklāja Uldis Melbergs: „Tā ir Kuldīgas tūka fabrikā austa lenta ar uzrakstu „KURLAND”. To sāka piešķirt tikai 1945. gada aprīlī, daudz izsniegt nepaspēja, lentes palika baķos, ne sagrieztas. Kamēr fabrika kara beigās bija slēgta, tā tika izlaupīta pa tīro. Meklēju caur vecām kundzītēm, kas tūka fabrikā strādājušas un ņēmušas baķus uz mājām, lai vakaros lentām atšūtu maliņas.”
Kuldīgas tūku fabrika Dzirnavu ielā 18 savu profilu nav mainījusi un tagad tajā darbojas uzņēmums „Kuldīgas tekstils”.
Saistītās ziņas
Te vietā pieminēt, ka 1957. gadā aproču lenti reabilitēja Vācijas Bundestāgs. Pēc kara Vācijas Federatīvajā Republika tika aizliegts nēsāt nacistu kara apbalvojumus, bet 1957. gadā nepārveidoto „KURLAND” atkal atļāva publiski demonstrēt, jo uz tās nebija galvenā nacistu simbola – svastikas. Bundesvēra (Vācijas aizsardzības spēki) pārstāvji - kara veterāni to atkal lepni piestiprināja pie sava mundiera.
Citi šobrīd lasa
