Par auklītēm stāsta portāla "Rus.lsm.lv" raidījumā "Jauna diena".
Kārlis (vārds mainīts) dzimis mēnesi agrāk par termiņu. Svēra tikai 2 kilogramus. Pats nevarēja ēst un bija pavisam maziņš.
"Vienpadsmitajā grūtniecības nedēļā atklājās, ka bērnam ir priekšējās vēdera sienas defekts. Uzreiz zinājām, ka pēc dzemdībām brauksim uz Bērnu slimnīcu veikt operāciju. Viņš piedzima Stradiņa slimnīcā. Pirms termiņa. Un mūs pārveda uz šejieni," stāsta mamma Anna (vārds mainīts).
Patlaban Kārlim ir 4 mēneši un visu šo laiku viņš pavadījis Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Mamma Anna visu šo laiku ir kopā ar viņu. Atzīst, ka diennakts dežūra septiņas dienas nedēļā pie mazuļa gultas nav viegla. Un tāpēc iespēja iziet svaigā gaisā kaut uz pusstundu un pabūt vienatnē ir īsta dāvana. Un šādu dāvanu viņa saņēma, pateicoties jaunajam slimnīcas projektam.
"Auklītes pakalpojumu var saņemt, ja smagi slima bērna vecākam jābrauc mājās, piemēram, jāatrisina kādi jautājumi vai jāparūpējas par savu veselību. Kopumā tādā gadījumā, ja viņam jāpamet slimnīcas sienas, viņš var pretendēt uz auklītes pakalpojumu. Tāpat auklīte var palīdzēt tad, ja vecākam slimnīcā jāiet uz tikšanos ar ārstējošo ārstu, vai, piemēram, jāaiziet pie socdarbinieka vai psihologa. Vai pat vienkārši pasēdēt mūsu kapelā. Kopumā mierīgi risināt problēmas pilnīgā pārliecībā, ka viņu bērns ir drošās rokās," skaidro Sociālā dienesta vadītāja Gunta Cibuļska.
Anna aukles pakalpojumu izmanto jau trešo reizi. Saka, ka nezina kādā stāvoklī būtu, ja nebūtu iespējas kaut nedaudz atpūsties
"Viņš naktīs neguļ. Un tas vienkārši ir nepieciešams mentālai veselībai vismaz dažas stundas pagulēt. Viss pēc tam liekas pavisam sāvādāk. Uz ielas varu iziet, uz veikalu aiziet..." stāsta Anna.
Margarita ir auklīte, kas Annai sniegs ilgi gaidīto atelpu. Viņa ir brīvprātīgā no "Lielas Rūpes par mazajiem". Pirms daudziem gadiem viņa uzzināja par sieviešu iniciatīvas grupu, kuras palīdz slimnīcā tiem bērniem, kuri šeit guļ bez vecākiem. Un es sapratu, ka tas ir tas, ko es vēlos darīt.
“Jā, es mīlu bērnus. Man ir viegli ar viņiem strādāt. Es viņus kaut kā jūtu. Viņi tiecas pēc manis. Bērnībā, 16 gadu vecumā kādreiz piepelnījos par auklīti un es toreiz jutu, ka varu ar viņiem strādāt. Un, kad uzzināju par šo iniciatīvu, aizdegos ar domu strādāt tieši šeit – ne tikai par auklīti ģimenē vai bērnudārzā. Te ir bērni no krīzes, sociālajiem centriem, daudzbērnu ģimenēm."
Margarita izgāja apmācību un ķērās pie pienākumiem. Viņai uzreiz nācās saskarties ar šī darba reālijām. Savu pirmo pacientu viņa atceras joprojām. Tas bija ļoti sarežģīts zēns no psihiatrijas nodaļas:
"Es uzreiz sastapos ar neparastu situāciju, kad tevi nepieņem. Tad es sapratu, ka ne vienmēr no bērna saņemsi laimīgas acis, smaidus. Reizēm gadās, ka vairāk dod, bet atdevi negūsti. Tas nebiedēja, izraisīja interesi."
Auklītes strādā ar dažādiem pacientiem – no jaundzimušajiem līdz 18 gadiem. Ar visdažādākajām diagnozēm. Sākumā tie bija tikai vientuļi bērni - bez vecākiem vai tādi, kuriem tādu vispār nav. Savukārt līdz ar projekta palaišanu to cilvēku loks, kuriem palīdz "eņģeļi" ir paplašinājies.
"Ļoti dažādi bērni ir šeit. Mēs palīdzam arī māmiņām atpūsties. Bet ir bērni, ar kuriem nevaram komunicēt. Kāds var spēlēt, bet kāds guļ, mēs viņus aprūpējam," stāsta Margarita.
"Spēlēties nebūt nav vienīgais auklīšu pienākums. Tā ir gan higiēnas aprūpe, gan palīdzība ārstniecisko manipulāciju veikšanā. Bet galvenais ir emocionāls atbalsts. Jo pati galvenā emocija, ko šeit izjūt bērni, kas palikuši viens pret vienu ar savu slimību, ir bailes. Visdažādākajās tā izpausmēs."
"Ir bērni, kas komunicē neverbāli, varam tikai minēt, kas viņu satrauc. Piemēram, asas skaņas. Viņš saraujas un sāk raudāt. Atceros kādu meiteni, kas baidījās no klauniem, slēpās no viņiem. Daži baidās no medicīniskām procedūrām, bet citi mierīgi iet uz procedūru."
Empātija un spēja vienmēr būt labā garastāvoklī – tās ir galvenās īpašības, kas jāpiemīt auklītei. Atstāt visas savas problēmas, savas sāpes aiz palātas durvīm, nest mieru un pozitīvu, lai cik grūti tas reizēm nebūtu.
Margarita dalās pieredzē no savas prakses:
"Man ļāva pavadīt bērnu – proti, palikt kopā ar viņu viņa dzīves pēdējos brīžos. Viņš bija no sociālā centra, viens. Tādos brīžos gribas, lai jebkurš cilvēks būtu ar kādu kopā. Es biju gatava doties turp. Negāja ar skumjām vai smagumu. Mēs runājām, klausījāmies mūziku... tas bija naktī..."
Dažiem bērniem Margarita ir kļuvusi jau vairāk nekā tikai par auklīti. Nesen kāds bērnunama audzēknis viņu uzaicināja uz savu dzimšanas dienu - kā draugu. Jo ne reizi vien nonācis viņas gādīgajās rokās. Tas ir dārgi, saka Margarita. Un iedvesmo.
Šobrīd viņa mācās par medmāsu, lai oficiāli nostiprinātu savu "eņģeļa baltā halātā" statusu.
Citi šobrīd lasa
