Kad es vēl biju jauns un smuks, meža gaļa man bija ikdiena, jo mans tēvs bija mednieks. Katru nedēļas nogali mājās bija mežacūkas gaļa, alnis, stirna vai kāds cits meža zvērs. Atceros anektdotisku gadījumu. Reiz, kad tēvs atveda no meža iespaidīgu daudzumu aļņa gaļas, jo nomedīts bija ļoti daudz aļņu, māte man lika izvārīt visu šo kvantumu: tur bija apmēram 20 kg aļņa gaļas. Es paņēmu lielo katlu, saliku iekša gaļu un sāku vārīt. Vannas istabā bija paciņa uz kuras bija uzrakstīts „ Per-solj”. Protams, lai gaļa būtu garšīgāka, es uz to lielo gaļas kvantumu iebēru katlā pusi no šīs paciņas. Forši, ka sāls jau ir samaisīts kopā ar pipariem! Kaut kā man tas katls sāka ļoti putot, protams ka es nosmēlu putas, lai viss būtu kā nākas. Kad mājās atnāca mamma, tad gan es dabūju pa biksēm riktīgi, jo izrādās ka
„Per-solj” ir veļas pulveris. Nu kā tad es tāds mazs puišelis varēju zināt ka pipari ar sāli ir veļas pulveris. Man jau aizdomīgi likās, ka sāli mamma glabā vannas istabā, taču gribēju, kā labāk! Aļņa gaļu protams vajadzēja izmest ārā. Šoreiz pagatavošu mežacūkas cepeti, bez veļas pulvera.
